Pēdējais orks

Kapteinim priekšā nostājās orks, kura maska bija veidota kā lapsas purns, — tā milzīgais cirvis krita lejup. Kapteinim izdevās cirtienu at­vairīt, pašaujot pretī zelta un sudraba zobenu, ko reiz bija cilājis ķēniņš Karols Nezkurais, kura pievārds noteikti nebija ne Karotājs, ne Uzva­rētājs, jo ar tādu zobenu uzvaru izcīnīt nespētu neviens. Kapteinis īpaši nebrīnījās un netērēja laiku lāstiem, kad viņa jauniegūtais zobens sa­lūza, — viņam izdevās orku notriekt zemē, pārcērtot tam plecu ar zobena strupuli un ar kreiso roku iegrūžot tam ribās stiletu. Kritienu veicināja arī vilks, kas ieķērās orkam stilbos.

Labajā pusē vairāk uz dienvidiem, tur, kur koki bija retāki, Kaptei­nis pēc kāda laiciņa samanīja baltus kaujas karogus, kam pašā vidū gailēja koši sarkani liliju un glicīniju ziedi. Ķēniņiene Ragana, vadot Anriku un tā bruņiniekus, bija izsteigusies no pilsētas, lai atgūtu savu meitu. Gaisā riņķojošais ērglis ķēniņienei bija ļāvis saprast, ka meitene ir drošībā pie Kapteiņa, un tagad viņa centās nogalēt ikvienu, kas Kap­teiņa pulkam varētu uzbnikt no sāniem.

Kapteinis negribēja redzēt ķēniņieni kaujas laukā — pat ne tādā kaujas laukā, kur viņa gūst uzvaru.

Kaujas laukā Kapteinis negribēja redzēt nevienu sievieti — ne tādas, kas gaida bērnus, ne tādas, kas negaida. Nevienu. Pat ne tad, ja tās vada uzbrukumu, lai atbrīvotu savu zemi. Sievietes savā miesā iznēsā bērnus, un tas viņu ķermeni padara tik svētu, ka tam vienmēr jāpaliek drošībā aiz pilsētu mūriem. Turklāt īpaši svēta un saudzējama ir arī sievietes dvēsele. Smaids, kurš sagaidīs šai pasaulē tikko piedzimušu bērniņu, ne­drīkst būt tas pats, kurš parādījies sejā, piebeidzot ievainotu ienaidnieku. Kapteinis vēlreiz nolādēja savu laiku, kas pat sievietes pamudina izliet asinis un nogalēt būtnes, ko savā klēpī iznēsājušas citas mātes.

Viņš zvērēja, ka patrieks orkus no savas zemes, patrieks visus līdz pē­dīgam, lai vairs nevienam — ne vīrietim, ne sievietei — nevajadzētu pieliekties, lai nogalinātu ievainotu ienaidnieku, bet pēc tam to pašu seju pievērst saviem bērniem.

Kapteinis tālumā ieraudzīja arī to, ko nekādi nevēlējās redzēt: sirmo miglas krāsas zirgu un Austras gaišos matus, un jau atkal Kapteinim gri­bējās darīt visu, lai viņas augums, viņas asinis, viņas gaišie mati būtu kādā drošā vietā, kam orki nemūžam nepiekļūtu. Par laimi, ķēniņiene

Ragana bija norīkojusi Austru cīnīties sava pulka pašā vidū, kur tā kaut daļēji bija pasargāta.

Katrā ziņā vajadzēja atzīt, ka uzbrukums ir izdevies lieliski. Pat ja Rankstrails un viņa biedri gadiem ilgi būtu nopūlējušies, izstrādādami kaujas plānu, tas nebūtu izdevies labāk — visas karaspēka daļas darbo­jās tik saskanīgi, ka šī kauja atgādināja ideāli veidotu inkrustāciju, kuras darinātājs pratis savienot pat vissīkākos koka gabaliņus.

Princis Ēriks piesteidzās, lai pateiktos Rankstrailam, kurš vēlreiz bija izglābis dzīvību gan viņam, gan viņa vīriem. Kapteinis viņam deva rīko­jumu gādāt, lai tiktu uzmanīta Jaunā Mēness kalnu dienvidpuse, tā, kas bija vērsta pret līdzenumu, kurp tagad bija aiztriekti orki: pietikšot ik pēc tūkstoš soļiem novietot pa sargam, kas savā starpā spētu sazināties, iededzot ugunskurus. Princis piekrita. Kapteinis iztālēm manīja, ka līdzīgu rīkojumu savā pakalnu malā Anrika vīriem dod arī ķēniņiene Ragana.

Viņi bija uzvarējuši.

Daligara vairs nebija aplenkta.

Viņi bija satriekuši orkus.

Viņi bija atbrīvojuši Jaunā Mēness pakalnus.

Nu vairs nebija jādomā, kā izcīnīt kaut mēnesi garāku dzīvi. Tagad viņiem bija pa spēkam uzvarēt. Uzvarēt uz visiem laikiem. Tagad viņi varēja apdomāt, kā padzīt orkus no savas zemes — visus līdz pēdīgam, lai vienīgie labas dzīves traucētāji šai zemē būtu laputis un kurmji, kas izcilā kāpostu saknes.

— Vai tu jūties labi? — Kapteinis jautāja meitenei.

Erbrova pamāja.

Nekādu briesmu vairs nebija.

Kapteinis nokāpa no zirga un nocēla zemē arī meiteni.

Princis Ēriks viņa priekšā nometās ceļos, un tas bija tikpat mulsi­noši kā no Austras dzirdēt uzmnu mans kungs. Jaunais aristokrāts vēl­reiz pateicās par savas un savu ļaužu dzīvības glābšanu. Kapteinis ir atbrīvojis Jaunā Mēness pakalnus, princis aizkustināts atkārtoja. Par atbildi Kapteinis tikai kaut ko neskaidru nomurmināja.

Apliecinājis, ka visi Kapteiņa ģimenes locekļi ir pie labas veselības un arī mazā mājele ir uzbūvēta no jauna, princis Ēriks beidzot devās prom.

Kapteinis palika kopā ar Trakrailu un Nirdli. Viņš pavēlēja, lai tie piebeidz ievainotos orkus un visiem nogalinātajiem nocērt galvu, bet pats pieliecās, lai atkal celtu Erbrovu zirgā un vestu atpakaļ uz Daligaru. Taču viņš nepaguva.

Meitene skaļi iekliedzās, skriešiem metās pie ievainotā orka, kura sejas maska atgādināja lapsas purnu, un nostājās starp orku un Kapteiņa vīriem. Vilks, izdzirdis kliedzienu, saboza spalvu, bet jau nākamajā mir­klī nomierinājās.

—   Nē aua, aua pē! — Erbrova iebrēcās, cik skaļi vien spēdama.

—    Ko šī brēc? — noprasīja Nirdlis.

—   Viņa negrib, lai mēs nogalinām ievainotos, — atbildēja Trakrails, kurš bija krietni apķērīgāks par citiem.