Pēdējais orks

Te gulēja Daverkails un Vorkails, milzīgi kā kalni, augumā lielāki pat par Kapteini, — viņi abi vienmēr bija turējušies blakus Kapteinim sma­gākajos brīžos, kad atkāpjoties bija jālaužas cauri orku aplenkumiem.

Te gulēja Rouīls, vienkāršas dabas vīrs, kuram visu vienmēr vaja­dzēja paskaidrot vismaz divas reizes. Rouīlam tā arī nebija izdevies iemā­cīties neko vairāk par R burtu, un tieši to viņš mēdza iegriezt koku mizā un ieskrāpēt akmeņos.

Te gulēja Zēlails, visjaunākais, visskaistākais, tas, kurš ap roku nēsāja gaišzila auduma apsēju ar sīkām izšūtām rozītēm.

Te gulēja Rusols, kurš bija dzimis Augstgardes plakankalnē, — viņa ģimeni bija iznīcinājuši Melnie laupītāji, tomēr puika mantojumā bija saņēmis gan pāris tīrumu, gan visai lielu aitu ganāmpulku. Par algotni Rusols bija kļuvis nevis trūkuma spiests, bet gribēdams sekot Kapteinim.

Te gulēja Arkris, kungs no rūķu cilts, kurš bija tik vecs, ka bija piedzī­vojis pat tos laikus, kad viņa cilts vēl nebija sakauta un paverdzināta.

Te gulēja Rokstoils, gara auguma gaišmatis no ziemeļu purviem, — melno apsēju, kas allaž sedza viņa izdurto aci, kāds bija noraisījis un aizstājis ar balta auduma gabalu, ko nepārprotami no sava priekšauta bija ziedojusi meitene, kas bieži palīdzēja Austrai slimnīcā. Puiša augums bija pārsegts ar asiņainu apmetni.

Daverkails, Vorkails, Rokstoils, Rusols, Arkris un Zēlails jau bija miniši, kad pār tiem noliecās Kapteinis. Rouīls vēl spēja viņu pasveicināt.

Lizentrails vēl bija dzīvs. Viņa krūškurvis vēl cilājās augšup lejup, taču katrs elpas vilciens bija arvien smagāks un nebija šaubu, ka pavisam drīz kāds no tiem būs pēdējais.

Kaprālis tomēr atvēra acis un uzlūkoja Kapteini.

—   Ei, Kaptein, nesaki Raganai, ka pūķi nogalināju es, citādi viņa pa­vēlēs manus kaulus izbarot suņiem. Kaptein, neļauj, lai viņa manus kau­lus izbaro suņiem, — viņš nočukstēja.

—   Nē, — atbildēja Rankstrails. — Nē.

Viņš izmisis novērsās. Trakrails bija tepat blakus un jau vilka no akas spaini tīra ūdens. Varbūt kaut ko vēl varēja līdzēt.

—   Ejiet un sameklējiet dižkundzi Austru! — iesaucās Rankstrails.

Bet kāds droši vien to bija iedomājies izdarīt jau pirms viņa pavēles,

jo Austra skriešiem tuvojās. No laukuma pretējās puses tuvojās Parcija, turēdama aiz rokas Erbrovu. Vecmāte gribēja sveikt uzvarētājus, taču smaids viņas sejā izdzisa, tikko viņa ieraudzīja līdzās akai gulošos ķer­meņus. Parcija apstājās, bet Austra steidzās pāri laukumam un noliecās pār Lizentrailu.

—   Izglāb viņu, — Austrai teica Rankstrails. — Dari visu, ko tu spēj, tikai izglāb viņu. Es tevi lūdzu! Es jūs lūdzu, kundze.

Austra atsedza malā apmetni, ar kuru bija pārklāts kaprāļa augums. Krūtīs bija garš, dziļš ievainojums, kuru kāds bija mēģinājis neveikli pārsiet. Gan Austra, gan Trakrails nolaida roku virs asiņojošās brūces, īsu mirkli abi saskatījās. Erbrova strauji izrāva plaukstiņu no Parcijas tvēriena un metās šurp pie Austras un Trakraila.

Parcija steidzās meitenei pakaļ.

—   Nē, maziņā, te ne! Te tev nav īstā vieta, — viņa teica, pūlēda­mās dabūt meiteni projām no ievainotā, taču Austra viņu pārtrauca.

—   Cik vien ātri varat, skrieniet uz slimnīcu, — viņa tai teica. — Atne­siet man tīnis pārsējus, parfīma pudelīti, adatu, diegus, arnikas lapas, ehinācijas ekstraktu, burvjlazdas ziedus un kumelītes. Skrieniet. Atstājiet meiteni te, es par viņu parūpēšos. Bez meitenes jūs būsiet ātrāka. Skrieniet!

—    Kundze, meitene te nevar palikt! — sieviete iebilda.

—   Skrieniet! — pavēlēja Austra.

Parcija beidzot paklausīja.

—    Man te ir mazliet arnikas lapu, ko varētu uzlikt uz brūces, — teica Trakrails, izvilka no savas tarbas lapiņas, iebāza tās mutē un sāka košļāt.

—   Jūs brūcēs liekat sakošļātus augus? — sašutusi prasīja Austra.

—   Tā tie labāk iedarbojas, — apjucis atbildēja Trakrails.

—   Atvainojiet, — iejaucās Kapteinis, — lai arī šie nav pirmie miru­šie, ko meitene savā mūžā redz, varbūt labāk būtu vest viņu projām?

—   Tagad mums nav laika, — stingri atteica Austra.

—    Es varētu to izdarīt, — piedāvājās Kapteinis.

—    Nē, jūs nevarat. Mums jānoņem šis netīrais pārsējs un jāizmazgā brūce. Noskalojiet spainī rokas un tad uzlieciet tās šeit, te, kur nāk ārā putas. Reizē ar asinīm viņš zaudē arī ieelpoto gaisu. Tieši tāpēc ievaino­jumi krūtīs parasti ir nāvējoši. Spiediet stingri, jo ir ļoti svarīgi, lai viņš nezaudētu ne asinis, ne gaisu. Sapratāt? Tagad jūsu kaprālis atkal elpo, un varbūt mums izdosies viņu glābt.

—    Mana kundze, bet kā tad meitene? — iebilda Kapteinis.

—    Meitenei nav nemaz tik slikti, viņa pagaidīs, kamēr mēs te pa­beigsim.

—    Bet viņai ir slikti! Skatieties!

—    Mēs viņu aizvedīsim prom, tikko tas būs iespējams! — atcirta Austra. — Tagad spiediet tur stingrāk.