Pēdējais orks

Erbrova bija notupusies līdzās Austrai un piespiedusies viņai cieši pie sāniem — lai arī jaunās sievietes abas rokas visu laiku bija aizņem­tas, darbojoties ap brūci, viņai tomēr bija izdevies aplikt roku Erbrovai ap pleciem un itin kā paslēpt to savā padusē. Erbrova bija saņēmusi savās mazajās plaukstiņās kaprāļa netīro, sakropļoto delnu un klusi tu­pēja, kļūdama arvien bālāka un bālāka, bet viņas acis iepletās arvien vairāk, un tās ieskāva arvien tumšāki loki.

Starp Kapteini un debesīm piepeši nolaidās kāda ēna. Rankstrails pacēla skatienu. Līdzās bija nostājusies maza auguma sieviete kuplos zaļa samta svārkos — viņas seja bija noplūdusi asarām, sāpju un šausmu pilnu skatienu viņa lūkojās uz mirēju, piespiedusi mutei priekšā rokas, lai noslāpētu izmisuma kliedzienu vai vaidu. Sieviete nometās ceļos, pareizāk, sabruka uz ceļiem un sāka nevaldāmi raudāt, tupēdama kaprāļa galvgalī — vienīgajā vietā, ko palīdzības sniedzēji bija atstājuši brīvu. Viņa noglāstīja ievainotā seju, tad saņēma otru tā roku un noglāstīja rētas, ko, noraujot pirkstus, bija atstājušas bendes knaibles. Šīs sievie­tes mīlestība vienmēr bija tiekusies pie Lizentraila! Tieši viņu tā vienmēr iztālēm bija vērojusi, bet Lizentrails, kurš šo mīlestību vēlētos vairāk par visu pasaulē, nebija pat iedrošinājies pieļaut domu, ka rudmates acis meklē viņu.

Nolaidās vēl viena ēna. Parcija bija atgriezusies. Pēc Austras pavē­les viņa no dīvaina stikla trauka izvilka līkas adatas, kuras atgādināja kurpnieku lietotās un kurās jau bija ievērti rupji diegi, un saslapināja tās parfīmā.

—   Vēršu cīpslas? — jautāja Trakrails, norādot uz diegiem. — Un kā­pēc jūs tās mērcējat smaržās?

—   Linu pavedieni un aitas zarnas, tās ir mīkstākas un vieglāk sasie­namas mezglā. Ar zarnām es sašūšu iekšējos slāņus, bet ar linu diegiem ārējos. Parfīmā es tos izmērcēju tāpēc, ka diegiem jābūt tīriem. Ja diegi ir tīri, ir mazāk iespēju, ka brūce varētu pūžņot un varētu sākties drudzis.

—    Atvainojiet, kundze, bet tā ir laika tērēšana, — kritiski iebilda Trakrails. — Un arī brūces aizšūšana kārtu pa kārtai ir laika tērēšana. Ar lielu adatu to visu varētu savilkt kopā viens un divi. Ja gribat, es varu sašūt, — viņš piedāvājās.

—   Sašūt muskuli ar muskuli un ādu ar ādu nav laika tērēšana, un arī, lietojot tīrus diegus, laiku neviens netērē, jo tā brūce sadzīst labāk, — tiepīgi atbildēja Austra. — Un es nevēlos, lai to darītu jūs. Lūdzu, tikai turiet man nospriegotu šo diegu. Paldies.

—    Kundze, pasteidzieties, vai arī mēs viņu zaudēsim. Viņš gandrīz vairs neelpo.

Divdesmit treša nodaļa

Erbrova turēja rokās vienu no kaprāļa delnām. Tas bija šausmīgi. Visas tās rētas! Un atmiņas, kas virmoja kaprāļa prātā, atgādināja sir­seņu spietu. Atmiņas par to dienu, kad orki nogalinājaviņa brāli. Atmi­ņas par māti, kuru visi izsmēja, jo tai nebija vīra. Atmiņas par dienu, kad viņš iestājās algotņos. Atmiņas par visām reizēm, kad viņu bija mocījis bads, kad viņš bija zadzis, lai badā nevajadzētu mirt ne pašam, ne biedriem. Un gluži kā bēru zvana dimdieni cita citai sekoja atmiņas par tām reizēm, kad viņš bija atdots bendes rokās. Bet visam pāri bija tās īpašās sāpes un šaušalīgās bailes, kas pārņem, kad aptrūkstas elpas, kad cilvēks jūtas kā ūdenī iekritis kaijas cālēns, kā liedagā izskalota jūraszvaigzne. Šīs mokošās bailes bija tik spēcīgas, ka nomāca pat sāpes kājā, kuru kāds orks bija sadragājis ar savu milzīgo karavāli.

Erbrova aizvēra acis, lai neredzētu asinis.

Pasaule kļuva zaļa, bet zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti.

Erbrova atkal ieraudzīja sava tēva smaidu.

Kaprālim vajadzēja ļaut iet projām. Vajadzēja kaprāli palaist tālajā ceļā, un visas viņa atmiņas gūtu mierinājumu. Tētis un pūķis par to parūpētos. Erbrova nezināja, kā lai to pasaka Austrai un Trakrailam. Varbūt viņi paši to sapratīs. Varbūt viņi to jau zināja. Kaprāļa elpa sarā­vās arvien sīkāka un sīkāka.

Mazā sieviete ar resno, sarkano visapkārt galvai apvīto bizi un tumš­zaļajiem brunčiem, nometusies ceļos starp Erbrovu un Trakrailu, sāka raudāt. Viņa negribēja laist kaprāli projām, taču elpas gandrīz vairs ne­bija, tā bēga prom pa dziļo brūci krūtīs, un sāpes, ko jūt liedagā izska­lota jūraszvaigzne, ar katru brīdi kļuva arvien neizturamākas. Arī sarkanmatainās sievietes asaras bija neizturamas.

Un laukumā raudāja vēl tik daudzi citi.

Erbrovas tēvs pasmaidīja. Pūķis pacēlās spārnos.

Viena Erbrovas rociņa atrāvās no otras un ieslīdēja uzsvārča kabatā: te glabājās mazā lupatu bumbiņa, ko, gribēdams viņu mierināt, Erbro­vai bija uzdāvinājis Kīks toreiz, kad Erīnijas bija atvēmušas pasaulei gaismu. Erbrova zem pirkstiem sajuta raupjo audumu un atguva drosmi.