Pēdējais orks

Viņas spēks pieauga un pārspēja kaprāļa sāpes. Piepeši prātā uzzib­snīja vīzija: bariņš bērnu skraidīja kādā dīvainā vietā, kur bija daudz peļķu, daudz vistu un zosu un baltiem ziediem ziedēja apdedzis ķirsis. Erbrovas rociņa saspieda ciešāk lupatu bumbu, un šķita, ka viņai palīgā nāk visa gaisma, kas valdīja liedagā un ciemā, kurus sauca tāpat kā viņu. Vajadzēja tikai drīzāk aizvērt brūci, pa kuru bēga projām elpa. Austra to jau šuva ciet, un drīz kaprāļa krūtīs vairs nebija dziļa šķēluma, bet gan daudz mazu spraudziņu. Erbrovai blakus bija Austra un Trakrails, un arī viņi visiem spēkiem centās šīs mazās spraugas aizvērt. Varbūt viņiem trijatā tomēr izdosies to paveikt.

Divdesmit ceturta nodaļa

Lizentrails izklepoja asiņu un putu kunkuli.

Sieviete zaļajos svārkos pārstāja raudāt.

—   Vai viņš ir dzīvs? — viņa piesardzīgi apvaicājās. — Vai viņš dzī­vos? Kundze, viņš ir dzīvs?

Austra neatbildēja. Bāla un sviedriem noplūdusi, viņa bija pārāk aizņemta, šujot ciet brūci.

—   Ei, algotni, viņš ir dzīvs vai miris? — vēlreiz jautāja sieviete.

—    Dzīvs viņš ir, taču ne pārāk dzīvs, — piesardzīgi atbildēja Trak­rails. — Bet arī pavisam miris nav.

Austra joprojām šuva kopā kārtu pēc kārtas.

—   Ja mēs brūcē ieliksim mazliet beladonnas, viņam nepiemetīsies drudzis. Man ir daži ziediņi, es tos tūlīt sakošļāšu.

—  Ja diegi ir tīri, drudzis ir maz ticams, — nepiekāpās Austra. — Uz­skatu, ka būs labāk, ja mēs pēdējo šuvi apziedīsim ar dažiem pilieniem ehinācijas ekstrakta, un es negribu, lai brūcēs tiktu likts jebkas sakošļāts.

Lizentrails atkal ieklepojās. Viņa elpa kļuva spēcīgāka un vienmē­rīgāka.

Kad ievainojums uz krūtīm bija aizšūts, Austra noņēma apmetni, kas joprojām sedza Lizentraila kājas. Viņa ievaidējās.

—    Kas tur ir, kundze? Viņš mirst? — jautāja sieviete.

—    Kājas ir sadragātas, — atbildēja Trakrails, kas piepeši šķita pie­kusis līdz nāvei.

—    Tur ir ļoti smagi lūzumi, — vēl vairāk nobālējusi, paskaidroja Austra. Viņas balss bija tikko saklausāma.

—   Un tas nozīmē, ka viņš mirs?

—    Varbūt nemirs, taču, ja arī viņš paliks dzīvs, tad nevarēs vairs staigāt. Un arī ar zirgu jāt nevarēs.

—    Bet dzīvs viņš paliks?

—   Varbūt izdzīvos, bet kājas nav glābjamas.

—   Kundze, tas nav svarīgi, tas nekas, ka viņš vairs nevarēs paiet, tu tikai izglāb viņu. Tas nekas, vīrietis ir vīrietis arī tad, ja visu laiku sēž. Kundze, tas nekas, tu tikai viņu izglāb. Tu saki, ka viņš nevarēs paiet, — nu, labi, viņš nekur neies, un visur, kur vajadzīgs, aizies mūsu bērni. Vī­rieti jau var padarīt laimīgu arī tad, ja paiet viņš vairs nevar. Ja tu man viņu izglābsi, es viņu apprecēšu, un mūsu bērni staigās. Kundze, neļauj viņam nomirt. Izglāb viņu priekš manis. Gan jau es parūpēšos, lai viņš būtu laimīgs. Tas nekas, ka viņš vairs nevarēs jāt zirgā. Tā ir pat labāk: viņš vairs nederēs par karavīru un paliks mājās pie manis.

Kaprālis Lizentrails noklepojās vēlreiz un atvēra acis, kas kādu brīdi slīdēja pār apkārtējo sejām tukšas un neko neredzošas.

—    Kaptein, — ierunājās Austra, — baidos, ka par zemu esmu no­vērtējusi to, kā šis skats iespaidos mazo princesi. Viņa izskatās pārguruši un dreb pie visām miesām. Parcijas palīdzība man vajadzīga, lai pārsietu brūces. Lūdzu, aizvediet jūs meiteni pie mātes.

Kapteinis pamāja. Viņš pieliecās pie Austras un satvēra Erbrovu, kura bija tik piekususi, ka pat nespēja noturēt galvu taisni.

—   Es tevi tūlīt aiznesīšu projām no šejienes, — Kapteinis nočukstēja, atkal piecēlies kājās.

Erbrovai nebija spēka atbildēt, taču viņa papurināja galvu un pa­plēta plaukstiņu. Kapteinis saprata, ka viņa vēlas te palikt. Erbrova no­rādīja uz pārējiem ķermeņiem, kas bija noguldīti visapkārt akai. Tagad, kad bažas par kaprāļa dzīvību bija pierimušas, Kapteinis izdzirda sie­viešu raudas.

Mazās princeses skatiens bija nopietns un ciešs. Viņa neraudāja, viņa lūkojās uz mirušajiem. Viņa vēlreiz pamāja, lai Kapteinis pagaida, un viņš saprata: visi šie vīri pēc Kapteiņa pavēles bija zaudējuši dzīvību, lai izglābtu Erbrovu.

Tagad viņiem abiem vajadzēja tos pieminēt un godināt — tas bija viņu abu pienākums, viņiem bija jāpaliek te, nevairoties ne no mirušo, ne no dzīvo skatieniem.