Pēdējais orks

Arkris, Rusols, Zēlails, Rouīls, Rokstoils, Daverkails un Vorkails vairs nekad nepiecelsies. Nometusies ceļos līdzās Zēlailam, tupēja meitene rozītēm izšūtos gaišzilos svārkos, kas nu bija notriepti dubļiem un asi­nīm. Viņa bija noguldījusi galvu Zēlailam uz krūtīm un lēja asaras, ko tas vairs nekad nesajutīs. Blakus Rouīlam tupēja ubadze pelēcīgi mel­nās drānās, un viņas raudas bija tik tikko saklausāmas. Pie Rusola līķa šņukstēja kāda jauna sieviete, kura droši vien bija atraitne, jo viņai bla­kus bija arī gadus sešus veca meitenīte. Bet līdzās Rokstoilam raudāja meitene, kuras balto, saplēsto priekšautu asinis bija iekrāsojušas līdzīgu Daligaras karogiem. Viņa to noraisīja un pārsedza nogalināto. Blakus Arkrim zemē sēdēja Rasa, un viņas seja bija stinga kā akmenī kalta, — neviens kunksts nesatricināja viņas krūtis un neviena asara nenoritēja pār vaigiem. Sapnis, ka viņa tomēr nav lemta mūžīgai vientulībai, bija sabirzis drumslās, un Kapteinis nodomāja, ka grotā ieslodzītā vilcene būs Rasas vienīgā mierinātāja.

Kapteinis jau bija apglabājis daudzus no saviem vīriem, taču tad tie visi bija algotņi: nevienu nāvē nepavadīja raudoša sieviete. Valdītājs un Tiesnesis bija pieņēmis daudz absurdu un nežēlīgu likumu, un var­būt vienīgi tam, kurš algotņiem aizliedza precēties, piemita kāda loģika, lai arī cik greiza tā būtu. Sāpes, kas skanēja šais raudās, bija neizturamas.

Ap mirušajiem bija sanācis neliels pūlis. Pilsētnieku ģimenes pama­zām sakopa kritušos, lai nogādātu tos kapsētā. Kapteinis zināja, ka šai pilsētā ikvienai ģimenei pieder neliels, ziedošiem krūmiem apaudzis kapu laukumiņš, kur apglabāt savus mirušos. Nogalinātie algotņi gulēs tur, kur vieta viņiem pienāktos, ja viņi būtu paguvuši apprecēt sievietes, kas nu raudāja līdzās līķiem; viņus pieņems ģimenes, par kuru piederīgajiem viņi nepaguva kļūt.

Otro reizi pēc savas mātes nāves Rankstrailam uzmācās raudiens. Vai varbūt tas bija nelabums — viņš īsti nespēja tos atšķirt vienu no otra. Nogalināto acis, kas raudzījās tukšumā, pamazām kļuva nespod­ras. Rankstrails domāja par visu, ko būtu gribējis šiem vīriem teikt un nekad nebija pateicis, allaž atlikdams sakāmo uz nākamo dienu, bū­dams pārliecināts, ka nākamā diena pienāks vēl un vēlreiz. Citu pēc cita pilsētnieki aiznesa projām Rusolu, Zēlailu, Rouīlu un Rokstoilu, un tos pavadīja skaļas raudas.

Zemē guļam savās asinīs palika vienīgi Arkris no rūķu cilts, Daverkails un Vorkails.

—   Šos neviens negrib, Kaptein, — teica Rasa. — Šos galīgi neviens negrib. Tos, kam nav ģimenes, Daligarā gaida kopīga kapa bedre. Ja tu man iedosi palīgos dažus vīrus, es viņus līdz turienei nogādāšu.

Kapteinis brīdi vilcinājās, tad teica:

—    Mēs viņiem sagādāsim viņu cienīgu kapu. Es taču viņiem nekad pat paldies īsti nepasacīju.

Rankstrails izmisīgi vēlējās, kaut jel reiz būtu tiem no sirds patenci­nājis. Visu savu mūžu, visus ilgos gadus cauri dubļiem, cauri visam viņš bija lauzies uz priekšu, zinot, ka šie vīri viņu vienmēr droši piesegs. Tagad tas viss bija beidzies. No šiem vīriem pāri palicis bija vien kādā akmenī iegravēts vārds.

—   Vais nava aua. Tētis, pūis, — nočukstēja Erbrova, taču līdzās ne­bija Trakraila, kas to varētu iztulkot, un Rankstrails nesaprata.

Rankstrails ilgāk vairs nespēja. Viņš devās prom no laukuma. Ja dievi pastāvēja, viņš tiem no visas sirds novēlēja nekad negadīties viņam ceļā, jo, pat ja tas nozīmētu, ka atlikusī mūžība jāpavada peklē, Rankstrails vi­ņiem pateiktu, ko par tiem domā. Taču tad viņš atcerējās Lizentrailu, kurš bija atguvis elpu, un vairs neuzdrošinājās domāt par dieviem itin neko.

Meitene viņa rokās drebēja.