Pēdējais orks

Kapteinis klausījās un klusībā sprieda, ka ķēniņiene Ragana ir di­žena valdniece. To nevarēja noliegt. Viņa bija dzimusi valdniece. Nē, par īstu valdnieci viņa bija kļuvusi pamazām, palēnām dienu pēc dienas. Uzkrājot un apvienojot drosmi, žēlsirdību, taisnīgumu, netaisnības, izdomu, barbariskumu, nojausmas un kļūdas, viņa bija iemācījusies vadīt tautu, viņa bija iemācījusies to mīlēt, sargāt no briesmām, dot tai drosmi izmisuma brīžos, mierināt to nāves izraisītās sāpēs. Viņa bija dižena ķē­niņiene. Viena no tiem ķēniņiem, par kuriem atmiņas pārmanto no paaudzes paaudzē, lai tajās atkal pasmeltos drosmi brīžos, kad atgriežas tumsa.

Dažs klausītājs pārstāja raudāt, dažs ieraudājās. Ķēniņiene zemu pa­klanījās savai tautai un tās asarām, ar galvas mājienu atvadījās no Kap­teiņa, pagriezās un ar savu meitu rokās uzsteidzās augšā pa pils kāpnēm.

Divdesmit piektā nodaļa

Mirušie bija apbērēti ar lielu godu.

Pasaule pamazām atguva ierasto ritumu.

No ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu atsāka ceļot tirgotāji.

Atkal ieradās kumēdiņu rādītāji.

Pat kabatzagli atkal lika manīt savu esamību.

Ielās kašņājās vistas, bet teju katrā krustojumā ar savu leti bija iekār­tojies kāds plāceņu pārdevējs.

Vasaras beigu saule nežēlīgi kveldēja.

Rankstrails bija zirgu staļļos un aplūkoja jaunākos to iemītniekus. Kopš pilsēta atkal bija brīva un atvērta, bija ieradušies daudzi tirgoņi, lūgdami aizstāvību un drošību un pretī piedāvādami savu zeltu.

Viens no tirgotājiem bija ieradies pārdot zirgus, un lopiņiem, ko tas pēc dažām dienām gatavojās vest tālāk uz Varilu, pagaidām bija ierādīta vieta Ķēniņu pils staļļos.

Te bija pusducis bēru zirgu, divas salnas ķēves, no kurām viena bija grūsna, un brīnišķīgs, milzīgs ērzelis, melns kā kraukļa spārns, jauns un tikko iejāts.

Ērce Lieliskā bija nometināta pašos staļļa dziļumos, bet arī tur tā izcē­lās gluži kā rūsas traips uz mirdzoši spoža zobena. Rankstrails prātoja, kad gan viņš beidzot tiks pie zirga, kurš būtu šī vārda cienīgs, bet savu pašreizējo jājamlopu varēs nosūtīt uz tam piemērotāku vietu, proti, uz lielo katlu, kurā vāra virumu kareivjiem, gaļu aizdarot ar sīpoliem un pupām. Rankstrails tuvojās melnajam ērzelim: tas bija īsts rikšotājs, karavadoņa vai ķēniņa cienīgs. Kapteinis lēnām nolaida roku dzīvniekam uz purna, un tas šī pieskāriena nevairījās. Rankstrails lēnām noglāstīja melni.

Tad paraustīja plecus: tik un tā viņš nemūžam nespētu savu veco kle­peri atdot savārīšanai ar sīpoliem un pupām. Un arī pietiekami daudz zelta, lai nopirktu melno ērzeli, viņam nekad nebūs. Tātad secinājums bija pavisam vienkāršs.

Viņš paturēs Ērci. Galu galā vecā ķēve bija vadījusi ciņu pret orkiem.

Kāds ienāca stallī un nokremšļojās. Rankstrails atskatījās un ieraudzīja senešalu. Vecais vīrs bija ieradies pavēstīt, ka abas Daligaras dižkundzes vēloties Kapteini pēc iespējas drīzāk redzēt pie pilsētas nocietinājumiem. Rankstrailam uzmācās vēlēšanās izkrist cauri zemei: Daligaras dižkun­dzes arī pa vienai viņam spēja sagādāt visai lielas mocības, bet, ja tās bija abas kopā, tikšanās nekādi nekļuva patīkamāka. Senešals bija tēr­pies karmīnkrāsas tunikā ar zelta rotājumiem, bet sirmie mati krita pār greznu stolu, kas darināta no balta zīda un sīkām zeltā plāksnītēm. Šis nenoliedzami bija svinīgo ceremoniju tērps, tātad arī pašlaik droši vien norisinājās kaut kas īpaši svarīgs.

Ja Kapteinim dotu iespēju izvēlēties sabiedrību tuvākajām stundām, viņš daudz labprātāk tās pavadītu kopā ar orkiem. Taču iespējas izvē­lēties nebija, un Kapteinis devās pie dižkundzēm.

Viņš uzmeta skatienu savām netīrajām rokām, metāla kniežu un ādas bruņām, kas jau sen bija vienā krāsā ar zemi, uzlūkoja savus dub­ļiem nošķiestos kājsargus un klusībā vēlējās, kaut nu uz bastioniem ne­izrādītos vienīgais, kas nav pārģērbies smalkākās drānās.

Ķēniņiene un Austra stāvēja uz augstā zemes vaļņa, kas pilsētu no­robežoja no austrumpuses, — tā bija tā pilsētas vieta, kuru rīta gaisma apspīdēja pašu pirmo.

Senešals tūdaļ piesteidzās pie ķēniņienes, bet Rankstrails mazliet atpalika. Viņam neizdevās saredzēt ķēniņienes Raganas seju, taču radās iespaids, ka viņa ir vienīgā, kura zina, kas īsti šeit notiek. Katrā ziņā citu sejās bija vērojamas neizpratnes un apjukuma pilnas izteiksmes. Pamazām visapkārt sapulcējās arvien lielāks pūlis.

Trīs kareivji cītīgi atbrīvoja no zemes paaugstinājumu, kurš allaž tika uzskatīts par nelielu terasi, taču izrādījās esam milzīga sarkofāga vāks. Šķirsts bija vismaz desmit pēdu garš un piecas pēdas plats. Tas bija da­rināts no gluda, taču nenopūlēta un rakstiem vai ciļņiem neizrotāta akmens. Vienīgi pašā vāka vidū bija iekalti dziļi, lieli burti. Tās bija otrās rūnu dinastijas elfu rakstzīmes, kuras Rankstrails pazina gaužām slikti.