Pēdējais orks

Šķirsta vākā bija iekalts viens vienīgs īss vārds: pirmais burts bija A, otrais neapšaubāmi — R, ko Rankstrails kā jau savējo prata pazīt pat šajā senajā rakstībā, piektais burts bija I, kurš visās valodās, arī senelfu mēlē, ir visvieglākais. Tas nevarēja būt nekas cits kā Ardvina vārds.

ARDVINS

Ķēniņiene Ragana bija atradusi Ardvina kapu un pavēlējusi to atvērt.

Sarkofāgs bija neiedomājami smags. Racējiem pievienojās vēl pus­ducis kareivju, bruņojušies ar pīķiem, ko tie mēģināja izmantot kā sviras. Daži pīķi pārlūza. Vienam no vīriem izdevās ietrāpīt pīķa smaili rievā, kas nošķīra sarkofāga vāku no pamatnes, un senais šķirsts beidzot tika atvērts. Visapkārt šķirstam akmenī bija iecirstas šauras spraugas, kas atgādināja šaujamlūkas, kādas, izveidotas visapkārt nocietinājumu mū­riem, sargā strēlniekus, — tā Ardvins vienlaikus bija guldīts zemē un bija no tās šķirts. It kā viņš būtu vēlējies atrast kompromisu starp ap­bedījumu, kāds pierasts cilvēkiem, kas nāvē paliek nošķirti no zemes, un paražām, kas valda orku pasaulē, kur mirušie atgriežas zemē, nepa­glabāti koka vai akmens zārkos. Zeme, sīki akmentiņi, saknes un satrū­dējušas lapas bija iekļuvušas sarkofāga iekšienē, tāpēc tagad no tā plūda svaigi rudenīga mitru sūnu un vēsas zemes smarža, kādu var sajust mežā sēņojot. Starp sarkofāga sienām un dižā ķēniņa pīšļiem mājvietu bija atraduši gliemeži, sliekas, kukaiņi un arī peļu ģimene, kuras piederīgie tagad spruka prom uz visām pusēm.

Ķēniņš bija milzīgs, vismaz septiņas pēdas garš. Galvā viņam bija kronis, kas darināts no dzelzs plāksnītēm, kuras kopā saturēja smalka, neap­strādāta zelta stīpiņa. Mugurā ķēniņam bija ādas gabalu un metāla kniežu bruņas, kas sniedzās līdz ceļgaliem, kur sākās rupji metāla kājsargi. Līdzās tam gulēja garš vairogs, kuru rotāja asas dzelzs plāksnes un dzelkšņi, kas kopā veidoja ko līdzīgu zvēra purnam. Rokās ķēniņš turēja zobenu, kura asmens bija vismarčetras pēdas garš. Tam vajadzēja pierēķināt vēl vismaz divdesmit collu garo spalu, kas bija darināts no metāla un akmens, lai cirtiena svars būtu vēl lielāks. Šāds zobens bija turams abām rokām. Arī ap spalu un asmens pamatni bija apvīta neapstrādāta zelta stieplīte.

Nekādu ciļņu, dārgakmeņu, greznu rakstu un vijumu. Tikai akmens un tērauds. Un zelta stieplīte kā piemiņa par ilgām un skumjām.

Austra raudzījās klusa un bezkaislīga.

Ķēniņiene Ragana pavērsās pret senešalu un pavēlēja, lai visdrī­zākajā laikā tiek izgatavota Ardvina statuja, ko varētu novietot pašā Ķēniņu ložas sākumā. Tēlam jābūt septiņas pēdas augstam un ar apdedzinājuma rētu uz labā vaiga.

—    Bet kā atveidot vaibstus, mana kundze? Mēs taču nezinām, kā viņš izskatījās, — iebilda senešals.

Iestājās ilgs klusums, kuru kliedēja tikai kaiju klaigas. Tad valdniece uzmeta senešalam greizu skatienu un skarbi noteica:

—    Redzot, kādas bruņas viņš nēsājis un kādus ieročus cilājis, do­māju ka droši var atmest iespēju, ka viņš izskatījies līdzīgs elfam.

Tad ķēniņiene tuvojās sarkofāgam. Viņa nometās ceļos. Pastiepa roku un pieskārās kronim, lēnā un ilgā glāstā pārslidināja pirkstus tam, kas bija atlicis no valdnieka sejas. Tālumā bija dzirdami bērnu smiekli un vistu kladzināšana. Tad ķēniņiene Ragana ar manāmām pūlēm, lai arī būdama ļoti spēcīga sieviete, izņēma Ardvinam no rokām zobenu un piecēlās. Nobraukot pret zobena asmeni sava apmetņa malu, viņa noslaucīja no tā zemes un putekļus. Tērauds bija labi saglabājies un iemir­dzējās. Ķēniņiene ierunājās un runāja lēni, ļaujot, lai starp teikumiem iegulst klusums.

—   Godināsim Ardvinu, — vina teica. — Vina kēnina kronis vinu

' » > > » >

arī turpmāk pavadīs Nāves valstībā. Bet mēs paņemsim viņa zobenu, jo briesmas joprojām apdraud šo zemi. Kamēr cilvēku pasauli ielenks ienaid­nieki, mums vienmēr vajadzēs cīnīties. Ardvina elpa dvesmo vējā, tā ir kopā ar mums, un viņa zobens turpmāk būs mūsu rokās. Kamēr vien mums būs šis zobens, mēs atcerēsimies savu neuzveicamo ķēniņu un neviens nekad nespēs mūs iznīcināt.

Rite pacēla zobenu virs galvas. Tas bija ļoti smags. Tā asmens sma­gumu nemazināja nekādas gropes.

—   Jūs varat aizvērt sarkofāgu, — viņa beidzot pavēlēja un atspieda zobena smaili pret zemi.

Pat tikai īsu mirkli turot zobenu pastieptās rokās, valdnieces seja bija norasojusi sīkām sviedru pērlītēm.

—   Mana kundze, — iebilda senešals, — šis zobens jums ir daudz par smagu!

Ķēniņiene viņu uzlūkoja un pasmaidīja.

—    Šai pasaulē iespējams ir viss, pat tāds brīnums, ka vienu vienīgu reizi es jums piekrītu, — viņa atbildēja. — Man sira Ardvina zobens ir par smagu. Ne jau es to nēsāšu. Visvairāk briesmām pakļauta ir Varila, kas atrodas austrumpusē, tai aizsardzība ir vajadzīga visvairāk.

Rite pagriezās pret Rankstrailu. Iedūrusi zobena smaili zemē starp sevi un Kapteini, viņa pastiepa tam ieroča spalu.

—    Kaptein, — viņa teica, — es gribētu, lai nākamreiz, kad jūs sar­gāsiet cilvēku pasauli un manus bērnus, jums rokās būtu zobens, kas tik viegli nelūst.

Abi ielūkojās viens otram sejā. Rite ierunājās skarbākā balsī, mai­not arī uzrunas veidu: