Pēdējais orks

—   Protams, — viņa klusi teica. — Viņš būs visu bāreņu simbols. Ik­viens, kurš nezina, kas ir viņa vecāki, iztēlojas, ka ir piederīgs kāda ķē­niņa dzimtai. Ikvienam, kuru kā zīdaini atstājuši svešu durvju priekšā, uzmācas šaubas, vai tikai viņš nav princis vai drīzāk kāda dieva dēls, jo dievi taču reizēm pametot savu pasauli un iegriežoties mūsējā. Kaptein, es darīšu, kā jūs teicāt.

Rankstrails joprojām stāvēja kā zemē iemiets un pat nedomāja at­vadīties un iet prom.

—   Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos ar mani apspriest? — ķēniņiene jautāja.

—   Jā, mana kundze. Arkri, Rusolu, Zēlailu, Rouīlu, Rokstoilu, Daverkailu un Vorkailu nogalināja, kad viņi veica manevrus, kas ļāva atbrīvot jūsu meitu. Trīs no viņiem ir paredzēts apbedīt kopīgajā kapu bedrē, jo neviena no daligariešu ģimenēm nav gribējusi atvēlēt viņiem vietu savās kapenēs. Varbūt jūs viņus atminaties: Arkris piederēja pie rūķu cilts, viņš bija viens no tiem, ko ļaudis mēdz saukāt par pundu­riem; viņš bija visvecākais rūķu ciltī, vienīgais, kurš vēl atcerējās tos laikus, kad rūķi vēl nebija pieredzējuši pazemojumus, un savā ziņā mēs Arkri varētu uzskatīt par rūķu cilts ķēniņu. Pārējie divi — Daverkails un Vorkails — bija milzīga auguma vīri, ko izķēmoja šaušalīgas rētas. Viņu sejas uzticēšanos nevienam neiedvesa. Abi bija zaudējuši ne vienu vien pirkstu un lielāko daļu zobu: tas bija benžu nopelns. Algotņu kara­spēkā, raujot zobus un cērtot nost pirkstus, ir pieņemts sodīt par zādzī­bām. Gan Daverkails, gan Vorkails bija dzimuši vistālākajā Piemalē, pie pašām Nezināmo zemju robežām, un neviens nekad nav zinājis, kā sauc viņu tēvus, bet jūsu vīrs, kad cīnījāmies Varilas līdzenumā, man skaidroja, ka tie bērni, kam nav tēva, esot pašas dzīves vai dievu bērni.

—    Tā kā nav izdibināms, kas bijis viņu tēvs, mēs nevaram atmest iespēju, ka viņi ir piederīgi kādai karaliskai dzimtai, — pabeidza ķēni­ņiene, un viņas lūpās parādījās viegls smaids, lai gan skumjas no acīm nekur nepazuda, — vai pat dievu saimei.

—    Patiešām, tādu iespēju atmest mēs nevaram, — turpināja Rank­strails. — Un es nācu lūgt, lai jūs vieglās kavalērijas algotņus Arkri, Daverkailu un Vorkailu, kuri pēdējā laikā dienēja Daligaras kavalērijā, atļaujat apbedīt ķēniņu kriptā.

Rankstrails apklusa.

Arī ķēniņiene kādu brīdi klusēja, iekams atbildēja:

—   Pilsētai tas būs liels gods, — viņa apņēmīgi teica. — Sameklējiet senešalu un sakiet, lai viņš parūpējas par bērēm. Tās notiks rīt. Apbedīsim visus reizē un ar lielu godu. Bet vispirms sadaliet gabalos šo audumu — es gribu, lai ikvienam no mirušajiem tas kļūst par sēru pārklāju.

Rankstrails papurināja galvu.

—    Nevaru, mana kundze. Man nav zobena, — viņš teica, noplātī­dams rokas.

—    Arī šis pārlūza?

—   Jā, pārlūza gan, kundze.

Valdniece ne vārda neteica. Viņa piecēlās un, neizlaizdama no ro­kām meiteni, izvilka savu smalko, garo, aso zobenu ar efejrakstiem rotāto spalu. Rankstrails pacēla no zemes izšūto audumu un turēja to nosprie­gotu, kamēr ķēniņiene nošķēla no tā gabalu Jastrinam. Pārējo viņa at­deva Kapteinim.

—   Tētis, — klusi noteica Erbrova, kas arī vairs neraudāja.

Rite noliecās pār savu meitu un ilgi raudzījās uz viņu. Pagalmā bija sa­nākuši ļaudis — daligarieši gribēja izrādīt godu Jastrinam — zēnam, kurš bija sacēlis trauksmi un ziedojis savu dzīvību. Daudzi raudāja par saviem kritušajiem tuviniekiem. Daudzi raudāja par nogalētajiem algotņiem.

Ķēniņiene vēl ilgi lūkojās uz savu meitu, tad iztaisnoja muguru un pievērsās Kapteinim un sanākušajam pūlim.

—   Brāļi, — viņa teica skanīgā balsī. — Māsas. Daligaras tauta. Tagad mēs apraudam savus mirušos. Mēs raudam par tiem, kuru te vairs nav un nekad nebūs. Mēs šodien raudam, jo skumstam. Skumstam tāpēc, ka turp­māk mums vajadzēs dzīvot bez viņiem. Bet mēs neraudam, žēlojot viņus, jo viņi tagad ir nokļuvuši otrpus vējam, kur vairs nav nekādu sāpju, pat ne to, kuras pārņem, ilgojoties pēc vismīļākajiem cilvēkiem. Tie, kuri mūs pameta, Nāves valstībā nav vientuļi, jo tur viņus sagaida un mie­rina visi mūsu senči, un tai brīdī, kad ari mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņus atkal satiksim — viņi mūs gaidīs bezgalīgās pļavās zem neiz­mērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz arī saulei spīdot. Neļausimies izmisumam, viņus pieminot. Mēs viņus atcerēsimies un pieminēsim, un katru gadu viņu nāves dienā nesīsim gaismekļus turp, kur viņi sa­tika nāvi. Tur mēs visi kopā viņus pieminēsim, jo vislielākais apkauno­jums ir zudušas atmiņas. Daligaras tauta, es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds. Rs cīnījos par jums un kopā ar jums. Daligaras tauta, es esmu tikai ķēniņiene, taču man ir mātes sirds, un ikvienam, kurš uzdrošināsies pacelt roku pret maniem bērniem vai manu tautu, būs jāiepazīst mans zobens un manas dusmas. Ikreiz, kad mana tauta un mani bērni raudās, mana sirds raudās kopā ar viņiem. Es cīnīšos par saviem bērniem un par Daligaru ikreiz, kad tas būs nepieciešams, un es nebaidīšos nekā, lai tikai mani bērni un mana tauta dzīvotu.