Pēdējais orks

Otrajā dienā pēc Erbrovas brālīšu piedzimšanas Jastrins klusēja. Viegls vējiņš kliedēja tveici, Erbrova nepierastajā klusumā aizsnaudās, bet drīz uztrūkās no miega. Jastrins raudzījās uz viņu ieplestām acīm, un viņa rokas bija aplipušas zirnekļu tīkliem.

— Erbrova, — viņš izdvesa, — te ir pazemes eja. Ieeja tajā ir nedaudz zem upes ūdens līmeņa mūsu salas dienvidu krastā. Orki zem ūdens pārpeld pāri upei un ielien ejā, bet ārā izkļūst pa otru atveri, kas paslēpta vecajā akā. Nevis tajā, kur mēs smeļam ūdeni, bet vecajā, kur mēs ķe­ram vardes! Šo eju izveidoja, lai pilsētnieki aplenkuma laikā varētu izkļūt ārpus mūriem, bet vēlākajos gadsimtos aizmirsa. Mēs vairs neat­cerējāmies, ka tāda eja pastāv, bet orki gan to neaizmirsa.

Arvien vairāk satraukts vai varbūt pareizāk būtu teikt — arvien lie­lāku šausmu pārņemts, Jastrins izskaidroja Erbrovai, ka tolaik, kad orki bija iekarojuši Daligani, siram Ardvinam izdevās to atbrīvot, jo princese Nefrīte atcerējās, ka pastāv slepena eja. Droši vien šis stāsts bija zināms arī orkiem. Gan jau arī viņiem bija kāda grāmata vai pergamenta ritu­lis, bet varbūt šie vēl turējās pie vecās dziesminieku un stāstnieku kār­tības: kāds izstāsta stāstu saviem klausītājiem, bet tie to atkal stāsta tālāk, un tā no paaudzes paaudzē. Orku atmiņas par senajām cīņām bija sagla­bājušās, turpretī cilvēki tās bija pazaudējuši, un labi gan, ka dižkundze

Austra, gribēdama sagādāt viņam lasāmvielu, gluži nejauši bija atradusi seno manuskriptu.

Jastrins runāja gari un sarežģīti, tomēr Erbrova saprata: orki, kas nāca viņu nolaupīt, uzradās pa tādu ceļu, kur tos neviens nevarēja redzēt. Lai arī cik daudz sargu stāvētu uz mūriem, lai arī cik acu pāru uzmanītu upes ūdeņus, atnācējus neviens nepamanītu. Un tie kuru katru brīdi varēja uzrasties atkal.

Jastrins piecēlās un satvēra Erbrovu aiz rokas.

— Nāc, — viņš teica nobijies, taču apņēmīgs, — iesim sameklēt tavu mammu un pastāstīsim viņai, ko es atklāju. Viņa tevi pasargās. Šoreiz es tevi neatstāšu vienu. Šoreiz es cīnīšos par tevi tā, kā tava mamma cīnī­jās par mani un citiem bērniem. Šis ir varoņu laiks, — Jastrins nočuk­stēja, un viņa balss drebēja tik ļoti, ka teiktais bija tik tikko saprotams.

Erbrova pamāja, bet jau nākamajā mirklī sajuta ledainu aukstumu. Jastrina sejā viņa ieraudzīja šausmas un saprata, ka abi ir vilcinājušies pārāk ilgi. Viņiem pretī nostājās caurcaurēm slapjš orks. Un tuvojās vēl daudzi citi. Šoreiz līdzās nebija ne Angkēla, ne vilcēna. Šoreiz Erbrova bija viena pati. Orks viņu satvēra. Erbrova sajuta ļauno pieskārienu un nolēma aizvērt acis, lai neko neredzētu. Naids bija tik spēcīgs, ka Er­brova jutās kā iekritusi aukstā ūdenī. Viņa saklausīja zvana skaņas: vis­pirms divus dimdienus, tad vēl četrus. Zvana dimdieniem sekoja Jastrina kliedziens, taču viņš bija paguvis dot nepārprotamu signālu: orki iekš­pus mūriem, nolaupīts bērns. Joprojām turēdama acis cieši aizmiegtas, Erbrova ieraudzīja pūķi ar zelta līčloču vijām uz zaļās muguras un redzēja, kā Jastrins apskauj viņas tēti. Tā Erbrova saprata, ka Jastrins ir nogali­nāts, — orki bija sadusmojušies par zvana dimdināšanu. Orku naids bija šaušalīgs, gandrīz tikpat šaušalīgs kā roka, kas cieši bija saspiedusi viņas augumu. Erbrova nodomāja, ka vajadzētu doties prom: apturēt savu sirdi un vairs neko nejust. Tad viņa varētu pievienoties tētim un Jastri­nam, kas jau sēdēja uz siltās, mīkstās, drošās pūķa muguras. Tētis viņu aizvestu paskatīties, kas atrodams otrpus vējam, aizvestu viņu izskaitīt zvaigznes — tur, kur vairs nav iespējams sajust ne bailes, ne sāpes. Bet tad viņa atcerējās, ka tētis savu sirdi neapturēja. Viņa atcerējās, cik bries­mīga bija tērauda smaile, kas bija iedūrusies viņam plecā, taču viņš ne­izvairījās no sāpēm, ko nesa nākamā bulta, kaut arī būtu to spējis.

Erbrova saprata, ka nav ne labi, ne pareizi pašam apturēt savu sirdi — līdzīgi kā nav ne labi, ne pareizi bāzt pirkstus degunā. Tā vienkārši ir viena no tām lietām, ko nevajag darīt, un viss. Un arī viņa tā nedarīs. Jastrins bija gājis bojā, jo bija skandinājis zvanu, bet zvanu viņš bija skandinājis, lai Erbrova paliktu dzīva. Lai arī kas notiktu, Erbrova ne­mūžam neapturēs savu sirdi.

Erbrova juta, ka viņu ienes kādā šaurā un aukstā vietā, kas nekādi nebeidzās un nebeidzās, bet pēc tam viņa sajuta citādu aukstumu — tas vairs nebija naids, bet īsts auksts ūdens, jo viņi bija nonākuši upē. Erbrova iztēlojās sevi par zivtiņu, un ūdens viņas elpai neko nekaitēja. Pēc tam Erbrova nokļuva zirga mugurā, sākās jājiens, Erbrovu mētāja augšā lejā, bet jāšana nebija ilga.

Ciešais, ļaunīgais tvēriens piepeši kļuva pavisam vaļīgs, un Erbrova krita. Jūtot, ka vairs nav itin nekāda atbalsta, sareiba galva, Erbrova vēl ciešāk aizmiedza acis un gaidīja savas miesas un cietās zemes sadursmi, taču sāpju nebija. Kāda cita roka uztvēra un noturēja Erbrovu, un viņa manīja, ka šai rokai ir tikai daži pirksti, taču tā nav ļauna.

—   Ei, Kaptein, — atskanēja balss. — Meitene ir pie manis. Par vienu orku mazāk…