Pēdējais orks

Austras zaļās acis pameta Rites tumšās un kādu brīdi klejoja pa Kap­teiņa Rankstraila bezkaislīgo seju. Tad viņa novērsās, un viņas skatiens aizklīda līdz pat Tumšo kalnu virsotnēm pie vistālākā apvāršņa.

— Mēs neesam asinis, kas plūst mūsu dzīslās, — Austra turpināja. — Tā bija agrāk. Svēto bērni visi kā viens bija svētie, bet noziedznieku atvases kļuva par noziedzniekiem. Gan ķēniņi, gan nodevēji, gan va­roņi, gan dēmoni — gluži visi piedzimstot jau atrada skaidru ceļu, kas iezīmēts zeltā vai dubļos, un tiem atlika vienīgi visu mūžu nenovirzoties iet ierādītajā virzienā. Ja kāds zaudēja godu, tas bija zaudēts uz mūžīgiem laikiem un apkaunojums nezuda līdz ar nāvi — tas krita pār visu dzimtu. Ikviens negods bija tērauda un uguns loks, no kura izkļūt bija neiespējami. Labo no Ļaunā nošķīra kvēlojošas robežas. Gods bija cīnīties ar pekles izvemtajiem orkiem un dēmoniem, kuru ļaunums tika uztverts kā paš­saprotams un neapstrīdams. Taču šādai pasaulei ir pienācis gals, tāpat kā gals pienācis elfiem, pūķiem un erīnijām. Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarītā izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pa­šam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena. Jūs, kundze, nezināt, cik briesmīgi ir kaunēties par asinīm, kas plūst paša dzīslās. Jūsu vecā­kus pakāra, un netaisnība ir pārāk vājš vārds, lai aprakstītu viņu pa­kāršanu, taču viņi abi mira mīlēdami un turēdami viens otra roku. Jūs ar viņiem lepojaties tieši tāpat, kā ar saviem vecākiem lepojās jūsu vīrs, — es nezinu, vai viņš maz paguva iepazīt tos, kas viņam bija dāvājuši dzī­vību, taču esmu pārliecināta, ka nevienu brīdi viņš nepārstāja ar tiem lepoties. Kad nāve paņem godājamus vecākus, sāpes ir tīras, tās neap­gāna kauns. Man nav tikusi tāda laime. Visu mūžu esmu jutusies kā uz pusēm pāršķelta. Savā ziņā es esmu orka meita. Mans tēvs bez sirdsap­ziņas pārmetumiem bija gatavs nogalināt gan jūs, kad bijāt maza mei­tene, gan jūsu divgadīgo meitu, un, kā teica Nefrīte, tas, kurš apzināti nogalina bērnu, ir pelnījis orka vārdu. Kad būsim no savas zemes patriekuši visus orkus, mums vajadzēs atcerēties, ka vēl viens — pēdējais — ir patvēries Aljilā. Es zinu visus sava tēva noziegumus, tomēr kādā dziļā manas atmiņas nostūrī ir saglabājies arī mīļais smaids, ko viņš man veltīja, kad biju maza. Ļoti ilgi es biju pārliecināta, ka man vienīgais iespējamais liktenis ir vientulība, lai maniem bērniem nevajadzētu man­tot briesmoņa asinis. Bet tagad vairs neesmu droša, vai šāds lēmums būtu pareizs. Viena kopā ar jūsu meitu pavadīta pievakare man par manu dvēseli atklāja nesalīdzināmi vairāk, nekā zināju iepriekš. Domāju, ka par ikvienu no mums ir jāspriež pēc viņa darbiem, nevis pēc asinīm, kas rit dzīslās. Tas sakāms par Ardvinu. Un tas sakāms arī… par mani. Par ikvienu. Varbūt cilvēka dvēselē ir kāda sīka daļiņa, kas vienmēr sagla­bājas nemainīga, lai arī ko šis cilvēks darītu, un varbūt tieši šī nesamai­tātā daļiņa ir tā, kuru nodod tālāk bērniem un bērnu bērniem. Kaut arī kauns par vecāku darbiem ir briesmīgs, tomēr mums, kas esam bries­moņu bērni, ir tiesības nekaunēties par sevi.

Austra aprāvās. Viņas skatiens neklejoja pie tālā apvāršņa, tas slī­dēja tepat pār nocietinājumiem, pār orku galvām, kas bija saspraustas pīķu galos. Raugoties uz apgānītajām galvām, viņas acis zaudēja mirdzumu, tās kļuva pelēkas gluži kā jūra, kad sauli un debesmalu aizsedz smagi zie­mas lietavu mākoņi.

— Mums priekšā ir divkārša cīņa: mums vajadzēs stāties pretī ne­skaitāmām orku ordām, zinot, ka tās uz mūsu zemi nāks atkal un atkal, taču mēs nedrīkstam pazudināt savu dvēseli, aizmirstot žēlsirdību un kļūstot līdzīgi viņiem…

—   Ikvienu, kurš gribēs nogalināt manus bērnus, es nogalināšu, — mie­rīgi atteica Rite, — un viņa galva būs apskatāma uzdurta uz pīķa kāda notekgrāvja vai staignāja malā.

—   Nē, nevienu galvu nedrīkst spraust uz pīķiem. Tā nedrīkst apgā­nīt pat tos, kuri grib nogalināt mūsu bērnus. Jūs nezināt, kundze. Piedo­diet, mana kundze, bet jūs nesaprotat. Nocērtot dzīvai būtnei galvu, itin kā tiek noliegts pats cilvēcības jēdziens. Tiek noliegta pati dzīve…

—   Tieši tāpēc mēs tās galvas cērtam, — viņu pārtrauca Rite. — Orki nebaidās no nāves. Bailes viņiem iedveš tikai izredzas līdz laiku galam klejot pa pekli bez galvas uz pleciem, kamēr citi karotāji smejas par vi­ņiem, vai pie zemes krizdami.