Pēdējais orks

Austra mazliet apmulsusi meklēja piemērotākos vārdus, lai izskaid­rotu senos notikumus.

—   To laiku annāles vēsta, ka viņu par komandieri esot iecēlusi vai, pareizāk sakot, izraudzījusies ķēniņa meita…

—   Un kāpēc ķēniņa meitai prātā iešāvās tik savāda izvēle? Un kur viņa to orku sameklēja? Vai tiešām vasaras saulgriežu naktī atrada savā pagultē? Kura ķēniņa meita tā bija? Viņas tētuks bija Ejnusazin Trešais, saukts Glupiķis, vai Kaszinkurš, saukts Tukšpauris? Un kurš muļķis orku Monghahulu pirmais sāka dēvēt par Gaismas Kungu? Ar ko tad viņš izgaismoja pasauli — ar sārtu liesmām, vai? — Rite vairs nespēja ap­valdīt niknumu.

Deviņpadsmitā nodaļa

Austra izskatījās arvien nedrošāka un arvien vairāk samulsusi, tomēr nepiekāpās un mēģināja turpināt savu stāstāmo.

— Labāk ļaujiet, lai izstāstu jums Ardvina dzīvi no paša sākuma līdz beigām. Domāju, ka esmu vienīgā, kam tā zināma. Māte man iemācīja elfu valodu, bet ar pils namziņa palīdzību iemācījos arī dažas senās valo­das. Ardvins neilgi pirms nāves bija licis iecirst savu pareģojumu akmens sienā virs portika. Mūža beigās viņš arī pats sarakstīja savu dzīvesstāstu. Viņš rakstīja tikai elfu valodā. Un šis manuskripts tika ieslēpts starp daudziem citiem, vietumis tajos ierakstot pa atsevišķai rindai, kas jāsa­meklē un jāatšifrē kā mīkla. Es nezinu, vai svešos tekstos savu stāstu ieslēpa Ardvins pats vai to paveica viņa pēcteči, kuri tādējādi, iespējams, bija raduši kompromisu starp vēlmi slēpt ķēniņa piederību orku ciltij un vēlēšanos tomēr godīgi saglabāt dižā valdnieka piemiņu.

Jau pieminēto princesi sauca Nefrīte, un viņa bija pēdējā no ķēniņa bērniem, visjaunākā divdesmit deviņu brāļu un māsu pulkā, —jo tieši tik daudz bērnu ķēniņam bija dzemdējušas četras oficiālās sievas, kuras viņu cita pēc citas bija atstājušas atraitņos, un sešas konkubīnes, kuras ķēniņas skumjas bija kliedējušas starplaikos starp laulībām. Nefrītes tēva vārds bija Dardrails Ceturtais, bet viņa pievārds bija Nežēlīgais, jo skarbi viņš pārvaldīja savas zemes, bargi izrīkoja savu ģimeni un nesaudzīgi un pat mežonīgi apkaroja orkus.

Taču, lai cik nežēlīgi viņš orkus slepkavoja, tie arvien uzradās no jauna. Lai arī cik rūpīgi viņš sargāja savu zemi, lika būvēt sargtorņus, rakt aizsarggrāvjus un visas robežas garumā ik pēc piecdesmit soļiem nostādīt kādu sargkareivi, agrāk vai vēlāk kāds atkal zaudēja modrību vai aizsnau­dās, un zemnieku sētas atkal dega košās ugunīs.

Tad Dardrails Nežēlīgais deva pavēli iebrukt Orku zemē un iznīci­nāt visus tās iemītniekus, arī bērnus. Taču iejaucās princese, un šī pavēle netika izpildīta. Stāsta, ka viņa zirga mugurā esot atbrāzusies kā zibens, izrāvusi no maksts zobenu un nostājusies starp kādu uguns jau sakrop­ļotu orku mazuli un sava tēva sūtītajiem kareivjiem. Viņa esot iekliegu­šies, ka bērnus nogalināt nedrīkst, tad jau labāk mirt pašiem, labāk iznīkt. Tas, kurš dara pāri bērnam, pats ir orks. Ja vienīgais paņēmiens, kā cīnī­ties pret orkiem, nozīmē, ka pašiem par tādiem jāpārvēršas, tad labāk ļaut sevi sakaut, labāk pieņemt nāvi. Laikam nekāda dižā cīnītāja viņa nebija, tomēr viņa bija ķēniņa meita, un neviens no kareivjiem neuzdrošinā­jās cīnīties un izliet karaliskas asinis. Nefrīte orku bērnu atbrīvoja un aizveda prom no kareivjiem. Viņa tam atdāvināja savu zirgu, lai puika varētu doties pie savas cilts, bet kaklā tam pakāra savu ķēnišķīgo zīmogu — nefrīta lodīti, kurā bija iegravēta austoša saule. Redzot nefrīta lodi, ne­viens no kareivjiem neuzdrošinātos puiku aizskart. Šis izglābtais bērns bija Ardvins. Savā ziņā toreiz princese izglāba visus orku bērnus.