Pēdējais orks

—    Bet jūs taču pati tikko teicāt, ka viņš nebija gluži cilvēks! — pa­cietību zaudējusi, iebilda ķēniņiene. Austras runasveids, līdz galam neat­klātās patiesības, mūžīgie pusvārdi šķita neizturami — likās, to vienīgais mērķis ir nostādīt viņu, Riti, muļķes lomā.

—    Es teicu, ka viņš nebija gluži cilvēks, taču neteicu, ka viņš bija puselfs, — smagi noteica Austra.

—    Ar kādu cilti tad bija sajaukušās viņa asinis? Ar.vistām, vai?

—    Ardvins bija viens no viņiem, — atbildēja Austra. — Viņš bija orks Monghahuls. Tāpēc viņš spēja tos satriekt, tāpēc spēja uzvarēt. — Austra ieturēja pauzi. — Viņš zināja, kā ar tiem cīnīties. Zināja, kā uz­brukt, nodarot vislielāko postu. Tāpat kā pārējie orki, viņš nekad ne no kā nebaidījās. Sāpes viņš gandrīz nejuta. Nāve viņam bija vienaldzīga. Viņš nebūtu apjucis vai nobijies pat tad, ja no pekles būtu izkāpis visu dēmonu pavēlnieks. Viņu neviens nekad nav sakāvis. Viņš ir visdiže­nākais karavadonis, kāds cilvēku pasaulei bijis kopš elfu ķēniņu laikiem. Vientuļš, izmisis, gaišredzīgs un neuzvarams. Viņa dusmas bija nevaldā­mas, un viņš spēja būt nežēlīgs. Kad Targhaila cilts orki pakalnos noslak­tēja visus zemniekus iin gandrīz ieņēma pilsētu, Ardvins, tos pieveicis, dzīvu neatstāja nevienu pašu. Kad pretuzbrukums bija galā, līdzenums starp Daligaru un Tumšajiem kalniem no vienas vietas bija piesprau­dīts āvām, uz kurām bija sadurtas ienaidniekiem nocirstās galvas. Ne­beidzami ilgus mēnešus ne tikai maitasputni, bet arī kaijas mielojās ar to, kas bija atlicis no Targhaila cilts orku sejām. Tāpēc kaijas apmetās arī pie Daligaras, lai gan agrāk bija mitušas tikai pie jūras. Mēnešiem ilgi Daligarā ēdiena pietika tikai maitasputniem un kaijām, jo visu līdze­numu bija piepildījuši pīķi ar miroņgalvām un zemi apstrādāt nevarēja, taču neviens neuzdrošinājās baismos pīķus novākt, iekams Ardvins pats nav devis šādu pavēli, bet viņš pavēli nedeva un nedeva.

Austra pieklusa. Rite nespēja izdvest ne skaņas — balss bija pazu­dusi vai varbūt balss nebija pazudusi, tikai īstie vārdi nenāca pār lūpām.

Trūka elpas, vienbrīd Ritei pat šķita, ka arī asinis dzīslās piepeši izsu­sējušas, un viņa sagrīļojās. Par laimi, no akmens stinguma laikus atgu­vās Rankstrails. Viņš paguva sniegt ķēniņienei atbalstu un palīdzēja tai apsēsties drošākā vietā tālāk no margām — par ķēniņienes sēdekli kļuva tikai nepilnu nedēļu valdnieka godu baudījušā Karola Trešā statujas pje­destāls, un neveiksmīgais valdītājs tomēr izrādījās kaut kam noderīgs.

—   Tie ir meli, — beidzot teica Rite. — Ne man, ne maniem bērniem nav orku asiņu. Tas ir smieklīgi un muļķīgi. — Viņa atkal piecēlās kājās mierīga un nicinājuma pilna. — Es pati redzēju Ardvinu, — viņa teica. — Es redzēju viņa tēlu atspīdam manā zobenā, un, ja viņš man nebūtu devis drosmi, es nemūžam nebūtu spējusi pārraut aplenkumu. Viņa prāts mani vadīja. Viņam plecos bija šis apmetnis: zelta izšuvumi un pērļu raksti nav sajaucami ar citiem. Un galvā viņam bija zelta kronis ar efejlapiņām.

—   Jā, kundze. Bet man jāiebilst, ka Ardvina kronis bija no dzelzs ar vienu vienīgu zelta svēdru, kas tajā bija iekalta kā piemiņa par viņa sievu. Padomājiet pati! Ardvins nekādi nebūtu varējis nēsāt pēdējā elfu ķēniņa kroni, jo galu galā jūs to kopā ar savu vīru atradāt pazemē tikai pirms dažiem gadiem. Un arī šis apmetnis nekad nav piederējis Ardvinam: to pagājušogad lika pašūdināt mans tēvs, izmantojot tik daudz zelta un pērļu, ka par šīm bagātībām būtu varēts paēdināt visu grāfisti un vēl apbruņot pamatīgu karaspēku, kas spētu sargāt no orkiem Cilvēku zemju robežas. Ardvins Taisnīgais tādu apmetni nemūžam nebūtu licis sev da­rināt. Tai vīzijā, kas briesmu brīdī parādījās jūsu prātā, mana kundze, jūs redzējāt tronī sēžam savu dēlu. Vienu no jūsu dēliem sauc Ardvins, un tieši viņš būs nākamais Daligaras valdnieks. Tāpat kā jūsu diženā senča Ardvina skatiens, arī jūsējais spēj ielūkoties nākotnē, taču pagātnes tum­sai cauri izlauzties tas nespēj.

Ilgi valdīja klusums. Austra un Rite nekustīgi stāvēja viena otrai pretī un cieši raudzījās viena otrai acīs. Zaļās acis lūkojās tumšajās, tumšās dzēlās zaļajās.

Beidzot atskanēja Rankstraila balss.

—    Kā gan tas iespējams, ka orks Monghahuls kļuva par ķēniņu?

Šķita, Rite uz mirkli atgūst cerību. Austra nevilcinādamās at­bildēja.

—   Ardvinu par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja. Viņš bija ģenerālis, kas uzvarējis orkus. Kad viņš te ieradās, orki bija pilsētu pakļāvuši. Te no­tikušie briesmu darbi bija vārdos neaprakstāmi. Puse daligariešu jau bija miruši, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Ardvins uzņēmās komandēt armijas atliekas un vadīja uzbrukumu orkiem. Viņš atbrīvoja Daligaru un pēc tam citu pēc cita satrieca visus orku karaspēkus, aiztriekdams tos viņpus Zināmo zemju robežām, kas atkal kļuva drošas.

—    Un tomēr, kā gan tas varēja gadīties, ka mūsu karaspēku vai tā atliekas sāka komandēt orks Monghahuls? Kāpēc tieši viņš vadīja pret­uzbrukumu? — nelikās mierā Rankstrails.