Pēdējais orks

—   Paldies, mana kundze, — viņš atteica visai augstprātīgā un iecir­tīgā tonī,:— nav vajadzīgs. Es jau daudzus gadus esmu paradis apkopt ne tikai savas, bet arī savu vīni brūces. Un, kaut arī neesmu nekāds dzied­nieks, pagaidām, kā rēdzat, esmu dzīvs…

Viņš nepaguva pabeigt sakāmo, kad Austra jau bija pienākusi cieši klāt un saņēmusi viņa roku savās.

—    Lūdzu, — viņa teica, nopētīdama ievainojumu. — Domāju, ka man gan piemīt dziednieces spējas, vismaz es tā ceru, — viņa piebilda, viegli pasmaidīdama.

Rankstrailam šķita, ka roka svilst kā ugunīs. Vajadzēja savaldīties, lai neizrautu to no Austras delnām pārlieku asi.

Viņš negribēja, lai viņu ārstē. Viņš negribēja, lai viņam ķeras klāt. Viņš arī negribēja būt ne Austras komandieris, ne ķēniņš. Viņš tikai gri­bēja, lai Austra vienmēr būtu pietiekami tālu no orku un visu pārējo nagiem. Viņš tikai gribēja, lai Austra turas pa gabalu no kaujas laukiem. Un vēl viņš gribēja, lai viņu, Rankstrailu, liek mierā.

Aizkaitināts un samulsis viņš blenza uz savu milzīgo, tumšo ķetnu, ko turēja Austras bālās, smalkās rokas, un mežonīgi gribēja to izraut no viņas tvēriena.

Austra to sajuta.

—    Pacietieties, esmu gandrīz pabeigusi, — viņa teica.

Viņa no brūces bija izmazgājusi zemes un tagad to pārsēja ar baltu lina šalli, ko vēl pirms brīža bija nēsājusi apvītu ap kaklu, — cita tīra auduma gabala pa ķērienam nebija.

—   Esmu pārliecināta, ka sāpes jau pārgājušas, — Austra noteica. Un atkal uzdrošinājās viegli pasmaidīt, kaut arī piepeši izskatījās ļoti nogu­rusi. Austra smaidīja reti, bet šajos retajos brīžos viņas acis iemirdzējās vēl zaļākas.

Sāpes patiešām bija pazudušas. Tomēr šis secinājums nemazināja Rankstraila nelāgās izjūtas.

—   Arī pirms tam nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš īgni noburkšķēja, laikus uzmezdams iznīcinošu skatienu Lizentrailam, lai tas neiedomā­tos izdvest kādu stulbību.

Lizentrails turēja muti ciet, un Austra beidzot devās prom. Rankstrails paberzēja pārsieto delnu. Viņš atkal spēja noturēt zobenu.

Laukumā iebrāzās bariņš skaļi klaigājošu bērnu, kas bija bruņojušies ar kokgabaliem, kurus iztēle bija pārvērtusi zobenos un šaujamlokos. Mei­tenes bija sešas, un viņu pulks bija sadalījies divās daļās: trīs sevi iztēlojās par ķēniņieni Raganu, bet pārējās trīs bija izvēlējušās dižkundzes Austras lomu. Puiku vidū valdīja lielāka vienprātība, un visi pieci bija Rankstraili.

Vienīgā nelaime bija tā, ka neviens negribēja spēlēt orku — kur nu orku! — pat cita kareivja lomu neviens šai spēlē negribēja ņemt.

Viena no meitenēm, kas teicās esam ķēniņiene, pakāpās uz akmens un pasludināja:

—   Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa kuņģis.

Pārējie uzgavilēja.

—   Sito mēs laikam palaidām garām, droši vien tā viņa teikusi pirms mūsu ierašanās, — komentēja Lizentrails. — Labi, ka manis te nebija: es tak nebūtu spējis savaldīt lielo smējienu.

Rankstrails tikai noņurdēja.

Pamanījuši, ka laukumā sēž divi kareivji, bērni smiedamies aizspur­dza prom.

Vienīgi visklusākais un viskautrīgākais uzdrošinājās tuvoties akai.

—   Atļaujiet, mans kungs. Piedodiet, ka uzdrošinos jūs traucēt. Es tikai gribēju uzzināt — protams, ja es jūs pārāk neapgrūtinu —, kā sauc jūsu zirgu. Piedodiet, kungs, — viņš vēl piebilda un, raudzīdamies Rankstrailam tieši sejā, nosarka līdz ausīm.

—   Viņu sauc par Ērci, — īgni noburkšķēja Kapteinis.

—   Kādā senā valodā tas droši vien nozīmē kaut ko lielisku, vai ne? — jautāja puika.

Rankstrails nolēma nodurt skatienu: puika lūkojās-uz viņu dievinā­šanas pilnām acīm. Uzdrīkstējies uzrunāt pašu Kapteini, tas no satrau­kuma teju vai drebēja. Zēns bija sīks un kalsns, pāri viņa sejai krita tumšas matu šķipsnas.

Atbildēja Lizentrails:

—    Protams, — viņš sirsnīgi teica. — Senajā valodā tas nozīmē Lieliskā. Nu, tajā valodā, kas bija vēl pirms elfiem.

—    Pirmās rūnu dinastijas valodā? — drošības pēc pārvaicāja puika.

—   Tai pašā, — droši apstiprināja Lizentrails, bet Kapteiņa skatienam atbildēja, paraustot plecus.

—    Zināt, tas vajadzīgs annālēm, — puika paskaidroja.

—    Kādām annālēm?

—    Šīs pilsētas annālēm, kungs. Manējā ir rakstvežu ģimene. Mans tēvs bija rakstvedis, viņa tēvs bija rakstvedis un arī viņa tēva tēvs, un tāpat arī es reiz par tādu kļūšu. Manam vectēvam ar bendes sakropļo­tām kājām vajadzēja bēgt no Daligaras, bet tagad vairs nekas tāds neno­tiks, jo mums ir ķēniņiene Ragana. Ziniet, kungs, — puika turpināja, lepnumā pietvīkdams, — es protu rakstīt. Mēs, rakstveži, pierakstām visu, kas notiek. Pierakstām, lai visi to zinātu. Un tieši es rakstīšu par Kapteini Rankstrailu mirdzošajās bniņās un viņa kāvi Lielisko, lai par viņiem arī nākamajos gadsimtos uzzinātu nākamās paaudzes. Es rakstīšu arī par jums, kungs, par to, kā jūs vadījāt uzbrukumu orku katapultām. Nākamajos gadsimtos nākamās paaudzes zinās par mums, un šis stāsts tām palīdzēs atgūt drosmi, ja viņiem būs pienākusi kārta būt aplenkta­jiem vai sakautajiem.