Pēdējais orks

Viņi devās arvien tālāk uz dienvidiem, un zāle pamazām kļuva arvien dzeltenāka, bet priedāji — arvien retāki, līdz izzuda pavisam. Sākās va­saras viskarstākais laiks. Mazāk bija arī govju, un drīz tās vairs nemaz nebija redzamas, — to vietā bija parādījušies daudz mazāki, bet arī ragaini lopi. Šos sauca par aitām un auniem, un atšķirībā no govīm tie teica bē, nevis mū. k

Staignāji izžuva, un tā bija īsta svētība, jo viņi atbrīvojās no odu mākuļiem, kas viņus bija vajājuši starp priedājiem un pakalniem. Nu par īstu lāstu kļuva mušas: tās bija lielas, melnas, varavīkšņaini mirdzo­šiem spārniem, un tās koda.

Rankstrailam nebija kājsargu — ne ādas, ne metāla, arī uz to rēķina viņš bija gribējis ietaupīt, nenojauzdams, cik tie ir nepieciešami. Viņš vēl nezināja, cik labi kājsargi spētu sargāt stilbus cīņās ar ienaidniekiem, taču tie bija vairāk nekā vajadzīgi arī cīņā ar ērcēm. Katru vakaru pui­sim nācās tās nolasīt no potītēm un kāju nepiesegtās daļas. Nereti šo nešķīsteņu žokļi notrūka un palika miesā, tad brūce uzbrieda par sar­kanu augoni un pūžņoja. Uzmācās arī viegls drudzis, kas laupīja spēkus. Viņš sakoda zobus un neapstājās.

Līdzenumā, kas bija dzeltens un okera brūns kā izkaltusī zeme un sažuvusī zāle, upju atliekas bija iezīmētas kā koši zaļas līnijas — tur kup­loja niedrāji un sniegbaltos vai sārtenos ziedos plauka oleandri. Viņi aizvien vēl gāja uz dienvidiem, un zāle kļuva retāka. Niedrāju un olean­dru zaļums izdzisa: tie vairs neliecināja par ūdens klātbūtni, upju gult­nēs kā atmiņas par valgmi bija palikušas vien dubļu lāmas. Zeme vērās dziļās plaisās, kas bija baigas un putekļainas kā Pekles mala, ja vien Peklei tāda maz ir.

Krūmājos viņiem gadījās sastapt ģindeniski liesu aitu ganāmpulkus, ko pieskatīja tikpat ģindeniski liesi gani, kuri, viņus ieraugot, šausmu pārņemti, metās bēgt.

No maizes, ko viņu ēzelis pacietīgi nesa jau kopš ceļa sākuma, nekas daudz nebija atlicis, bet atlikusī bija kļuvusi cieta kā viņu zobenu as­meņi. No vienas puses tas bija labi, jo tagad doniņu vajadzēja košļāt tik ilgi, ka patiešām radās iespaids, ka kaut kas tomēr ir apēsts; bet no otras puses tas bija slikti, jo cietās maizes košļāšanai un norīšanai vajadzēja siekalas, bet siekalu viņiem bija arvien mazāk. Ūdens bija aizvien netī­rāks, un tā bija aizvien mazāk.

Vairs nebija arī daudz ko medīt — vienīgi čūskas un sīkas dzeloņcūkas, kuras bija reti sastopamas un grūti notveramas pat pēc ilgas un nogurdinošas uzglūnēšanas. Vienu nakti viņi pārlaida alā, un tur Rank­strails notrieca veselu lērumu sikspārņu: izcepti uz iesma un mazliet apsālīti, tie diez ko neatšķīrās no truša gaļas, turklāt bija tik jauki no­grauzt un nosūkāt katru gaļas šķiedriņu no spārniem. Lizentrailam vēl bija saglabājušies daži pīniju rieksti, un tos viņš izmantoja aizdaram.

Bet reizēm nebija itin nekā.

Rankstrails, kurš līdz šim bija izticis tikai no medībām, sāka dalīties ar pārējiem cietajā maizē. Slāpes kļuva tik mokošas un allaž jūtamas, ka ļāva aizmirst izsalkumu. Tālumā apvāršņa līniju iezīmēja drūmi un pie­placināti pakalni stāvām nogāzēm, kurās auga vien rets izspūris un karsto vēju greizi izlocīts koks.

Pēc mokoša gājuma visas dienas garumā viņi beidzot nonāca pie dīķa, kas vēl nebija izžuvis, un tā robotajā krastā bija redzami daži sakņu dārzi un nelielu mājeļu puduris.

Nemitīgais drudzis Rankstraila slāpes bija pārvērtis ellišķās mokās, kas teju laupīja sajēgu. Viņš metās uz priekšu. Atstājis pārējos krietnu gabalu aiz muguras, viņš pirmais skriešiem sasniedza ūdeni. Viņš no­metās zemē un dzēra, gulēdams dubļos kā dzīvnieks. Ūdens garšoja pēc dūņām un trūdiem, taču viņš dzēra tik un tā. Pacēlis acis, viņš atklāja, ka ir nonācis nelielā augļu dārzā. Koki bija persiku pilni. Rankstrails zināja, kā sauc šos augļus, jo bija tos, retus un ārkārtīgi dārgus, redzējis Arējā loka tirgū.