Pēdējais orks

Lizentrails aizgāja pasaukt komandieri. Mājā viņš ielīda rāpus, lai viņa stāvs neizceltos pavardā gailošo ogļu gaismā. Svepstīgais koman­dieris šādu piesardzību uzskatīja par lieku, vienā kreklā un bez ķiveres izmetās no mājas, rēkdams, ka nevēlotiesss, lai viņu trraucē tādu ssstulbību dēļ — un viņu notrieca divas bultas: viena trāpīja vēderā, bet otra bija žēlsirdīgāka un iedzēlās kaklā, kur katrs ievainojums sniedz ātru un drošu nāvi. Svepstētāja pēkšņā un skaļā parādīšanās uz īsu, tomēr pie­tiekamu brīdi novērsa uzbrucēju uzmanību, ļaujot Lācim ar lingu un loku uzrāpties kokā. Viņš nošāva četrus laupītājus, pat īsti nepaguvis apjēgt, kāpēc tos sauc par melnajiem: sejas tiem sedza tādas kā melnas, no kvēpos vārītas ādas gatavotas ķiveres, un, pat vērodams šos darinā­jumus no sava koka augstumiem, Rankstrails saprata, cik tie ir nejēdzīgi. Melnās maskas, protams, izskatījās biedējoši, taču stipri ierobežoja re­dzes lauku, neļaujot laikus pamanīt, kas notiek sānos, turklāt no nopiet­niem cirtieniem nesargāja. Šis secinājums bija iedrošinošs.

Kad degošas bultas ieskrēja mājeļu salmu jumtos, Lizentrailam jau bija izdevies dabūt no tām ārā dižkareivjus un tie mēģināja atkāpties uz vīnadārza pusi, kur viņus sargātu vīnogulāji un nesasniegtu liesmu atblāzmas, kas citādi viņus padarīja par vieglu mērķi.

Rankstrails aptvēra, ka šis manevrs ir paredzēts jau iepriekš un vīnadārzā gaida slazdi, — viņš tūlīt nolēca no koka un piesteidzās pie Lizentraila.

—   Tur jūs visus nobeigs, — viņš ātri teica. — Man pakaļ! Cieši viens pie otra. Uzbruksim augļudārzā: tur laupītāju ir mazāk, un tur viņi mūs negaida. Es nekļūdos.

Atmiņas par slaktiņu, par deviņpadsmit zemes saujā iemīcītiem per­sikiem Rankstraila iesvēla aklu niknumu. Viņš vadīja uzbrukumu tā, it kā pēdējos trīsdemit gados nebūtu darījis neko citu. Melnie laupītāji iznāca atklātā vietā taisni tai brīdī, kad augļudārzu bija sasnieguši arī Rankstraila vadītie vīri. Laupītāju pirmā rinda tumsā aizķērās aiz no­stieptajām auklām un klupa, bet otrā rinda klupa pār pirmo.

Lomas mainījās. Vieglie kājnieki uzbruka kā vilki naktī. Tālāk aiz­mugurē bija palicis kāds vīrs, kurš bija bruņojies ar milzīgu divasmeņu kaujascirvi, ko turēja abās rokās. Viņš saviem vīriem izkliedza pavēli atkāpties, taču jau bija par vēlu. Lācis saprata, kas tas ir laupītāju vado­nis — drukns, diezgan strupa auguma vīrs, kura seju tāpat kā pārējiem sedza ādas maska, kas neļautu samanīt Lāča ēnu, ja viņš uzbruktu no sāniem.

Taču Lācis neuzbruka no sāniem. Viņš uzbruka no priekšas.

Viņš gribēja tam ieskatīties sejā.

Viņš zināja, kam stājies pretī.

Tieši šis vīrs bija devis pavēles: vispirms slepkavot, pēc tam — izvei­dot dekorācijas. Vispirms sabradājis dzīvību, viņš bija piesmējis arī nāvi.

Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai pretinieks viņa acīs, viņa sejā salasa vēsti, ka tā dzīvība tūlīt tiks sabradāta.

Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai tas noprot, ka arī viņa nāve tiks piesmieta.

Rītausmas dzidrais gaišums sajaucās ar raustīgām un mainīgām uguns­grēku atsarkām. Abi ienaidnieki mirkli skatījās viens otram acīs, tad laupītājs pacēla savu milzīgo cirvi un no visa spēka trieca lejup pret zēnu. Rankstrails cirtienam priekšā pacēla savu zobenu, taču tā asmens zem cirvja zoba pāršķēlās uz pusēm. Laupītājs sāka smieties. Rankstrails ar šausmām uzlūkoja strupuli, kas bija palicis rokā. Doma, ka viņš par bez­jēdzīgu dzelzsgabalu ir izšķiedis naudas summu, kas viņa tēvu vairākus mēnešus būtu varējusi nodrošināt ar pārtiku, bija tik nomācoša, ka viņam pat uz mirkli sametās nelaba dūša, taču viņš ātri atguvās. Pacirtās sāņus, nometās zemē un ar zobena strupuli pāršķēla pretiniekam papēža cīp­slas. Laupītājs krita. Kritienu viņš uzsāka kā dzīvais, bet pabeidza jau kā mirušais: satvēris sava zobena atliekas abās rokās, lai spēks būtu lielāks, zēns nocirta laupītāju barvedim galvu, iekams tā pleci bija paguvuši pieskarties zemei. Nu Rankstrails sevi mierināja, ka pirkums tomēr nav bijis veltīgs. Viņš noliecās pie mirušā, izņēma tam no rokām iespaidīgo izmēru cirvi un steidzās palīgā pārējiem.

Kad viss bija galā, Rankstrails aprēķināja cīņas rezultātus. Viņu bija divarpus reizes mazāk nekā laupītāju, taču viņi bija uzvarējuši un vienī­gais kritušais bija komandieris. Daži bija ievainoti, taču brūces nebija dziļas — nekā tāda, ko Trakrails, rotas dziednieks, nevarētu saārstēt. Ugunsgrēkā bija sagruvuši mājeļu jumti, un viena no sijām bija trāpī­jusi ēzelītim un to nositusi. Pirms uzticamais četrkājainais biedrs tika pārvērsts par iespaidīgu izmēru cepeti, vīri smagi pūta un izrādīja patie­sas skumjas par tā nāvi, turpretī sēras par nogalēto komandieri bija daudz pieticīgākas (nelaiķa komandieris bija muļķis, un šāda īpašība karavīram nozīmē vislielākās briesmas un ir ļaunākā no nelaimēm).