Pēdējais orks

Viņš bija pārguris un atkal aizmiga.

Viņš ieslīdēja savā ne reizi vien redzētajā dīvainajā, drūmajā sapnī, kas bija neizprotamu sāpju un vilka ilkņu pilns.

Septītā nodaļa

Melnās, mietu galos uzspraustās ķiveres vēstīja par uzvaru, un ganiņi, kas klejoja pa apkārtējiem plašumiem, vadīdami savu kārno aitu ganām­pulkus, šo ziņu izplatīja arvien tālāk.

Dažu dienu laikā jaunumus bija uzzinājis viss novads, un uz oiema atliekām pie dīķa no visām pusēm sāka plūst nelaimju piemeklēto strau­mes, kas te cerēja atrast drošāku patvērumu.

Ļaudis nāca, nesdami rokās bērnus, pūlēdamies ne mirkli neizlaist no acīm savas vistas un aitas. Visiem sirdī bija naids un šausmas, ko bija iedvesuši nelieši, kuri bija izpostījuši un padarījuši vēl trūcīgāku viņu trūcīgo dzīvi; bet sejā visiem bija redzamas bailes no karavīriem, kuri bija ieradušies, lai ar neliešiem cīnītos. Ģimenes tēvi noraizējušies skatījās, kā viņu vistas kašņājas pie kājām bruņotiem un izbadušiem kareivjiem. Mātes bērniem neļāva atkāpties ne soli.

Rankstrails pieprasīja, lai jaunatnācēji izraugās kādu vecāko un atsūta pie viņa uz pārrunām.

Pēc ilgas spriešanas un lemšanas pie Rankstraila devās veca sieva, kuras deguns bija līks kā vanaga knābis, bet seja šķita pārvilkta ar dzel­tenu, miecētu ādu. Rankstrails ar veču vienojās, ka viņu nodaļa kopīgi un regulāri iepirks no atnācējiem vistas un miltus putrai, kas algotņus pasargās gan no bada, gan no bīstamiem kārdinājumiem. Pretī Rankstrails sniedza nelielu daudzumu vietējās naudas, kas bija iegūta, pārmeklējot nokauto laupītāju drānas, — tās bija bronzas monētas, uz kurām bija attē­lots savāds divsejains briesmonis. Taču vēl vērtīgāks par samaksu naudā bija solījums sargāt viņus visus: vīriešus, sievietes, bērnus, aitas un vistas.

Vecā sieva devās prom visnotaļ apmierināta, bet algotņi pirmo reizi visa sava drūmā dienesta laikā juta, ka viņiem tiek pievērsti labvēlīgi vai vismaz ne pārlieku naidīgi skatieni.

Lizentrails šai sarunā bija klausījies šaubu pilns. Algotņu karaspēkā viss, kas nebija obligāts vai vismaz skaidri un nepārprotami atļauts, tika uzskatīts par aizliegtu. Un iespējams, augstākstāvošie virsnieki nebūs noskaņoti labvēlīgi, uzzinot par nedzirdēto lēmumu pārtiku visai noda­ļai iepirkt kopīgi.

— Kā tad! — rāmi norūca Lācis. —Ja viņiem kas nepatīk, lai nāk un man to pasaka.

Agrāk nevienam komandierim prātā nebija ienākusi doma, ka pār­tikas sagādāšanas jautājumu var atrisināt, noslēdzot kopīgu līgumu. Agrāk neviens nebija sapratis vienkāršu patiesību: ja ikviens algotnis ēdamo pūlas sagādāt pats, visi kļūst par konkurentiem, pārtikas cenas kāpj, nauda izsīkst, un nākas ķerties pie zādzībām. Bet reizē ar zādzībām pieaug vietējo iedzīvotāju naids, taču naidam drīz seko arī bendes iera­šanās. Lai nenonāktu bendes nagos, daudzi dezertē un kļūst par laupītā­jiem. Aug laupītāju skaits, un cīņai ar tiem jāvervē aizvien jauni algotņi, un tā šis loks sākas no jauna.

Pēc nelaimīgo procesijas ieradās arī ieroču biedri. Tie bija izdzīvojušie no trim citām algotņu nodaļām, kas jau iepriekš bija atsūtītas uz šo novadu cīņai ar laupītājiem. To bija ap četrdesmit, un tie ieradās pa vie­nam vai mazos pulciņos, bez komandieriem, no kuriem divi bija miruši no ievainojumiem, bet trešo vēl pirms cīņu sākuma bija nokāvis purva drudzis.

Jau nākamajās dienās Rankstrails sāka pārmeklēt līdzenumu līdz pat pakalniem un ar saviem vīriem vairākkārt veiksmīgi uzbruka no slēpņa, iekams ienaidnieki bija paspējuši atkal saliedēt spēkus. Lai saprastu, kura ir vienīgā vieta, kur Melnie laupītāji varētu slēpties, Rankstrailam bija pieticis aplūkot dubļus, ar kuriem tie mēdza ieziesties: tumšās dūņas noteikti bija ņemtas no upju atliekām, no dubļainajām tērcēm, kuru krastos niedrāji un oleandri bija kļuvuši gaužām pelēcīgi un vārgi, taču vēl spēja apslēpt cilvēkus. Vajadzēja vien upju tecējumu sadalīt pa daļām un tad katru no šīm vietām pa vienai vien attīrīt, uzbrūkot ar visiem saviem vīriem, labi sakopojot katram uzbrukumam spēkus, un tā viss līdzenums drīz bija atbrīvots no laupītājiem, neciešot nekādus zaudējumus.

Jaunpienācēji sākumā smējās par puiku, kurš iedomājies dot pavēles pieaugušiem vīriem un grib komandēt arī viņus, taču ātri vien viņi smie­ties beidza un pievienojās pārējiem. Jauniņais komandieris spēja sa­skatīt pēdas tur, kur citi redzēja pliku neko, viņš prata uzminēt ļaužu pārvietošanos, vērojot putnu lidojumu, bija kluss kā čūska, nekļūdījās nevienā uzbrukumā un, šķita, jau iepriekš zināja, kur uzradīsies ienaid­nieki. Rankstraila rīcībā bija vēl kāds ierocis, kura nebija citiem: asa oža. Viņš vienmēr spēja pateikt, vai ienaidnieki kādā vietā pabijuši un cik ilgs laiks kopš tā brīža aizritējis.