Pēdējais orks

Katrā ziņā dižkareivis Siuīls bija īsta problēma. Rankstrails klusībā viņu sauca tikai un vienīgi par aitasgalvu, bet Lizentrails bija smalkjūtīgāks un dēvēja viņu par cietēju. Siuīlam bija paradums nemitīgi žēloties: viņš allaž visiem pārmeta, ka tie — atšķirībā no viņa un abiem pārējiem dižkareivjiem — dzīvē nav pieredzējuši pietiekami daudz ciešanu. Sevi viņš ciešanu jomā uzskatīja par īstenu veterānu. Viņam pat pietika nekaunības šādi izrunāties arī Trakraila priekšā, kurš bija redzējis, kā viņa māte, apsūdzēta raganošanā, sadeg uz sārta, un kuram pašam vaigā bija iededzināta zīme, ar kādu bija pieņemts apzīmogot visus raganu bērnus un kas laupīja iespēju nodarboties ar jebkādu citu amatu, izņe­mot dienestu algotņu rindās. Siuīlaprāt, nojēgas par ciešanām nebija arī Lizentrailam, kurš bija varējis vērot, kā samazinās paša pirkstu un zobu skaits, bet par Rankstrailu vispār nebija ko runāt: tas no jaunkareivja uzreiz bija kļuvis par vadoni, izlaidis šai ceļā ne tikai mācību posmu, bet arī ilgo un mokošo virzīšanos augšup pa dienesta pakāpēm no vien­kārša kareivja par izlases kareivi, par izcilu kareivi un tālāk par dižkareivi, bet ģeķīgais Siuīls bija svēti pārliecināts, ka tikai šai virzībā iespējams pieredzēt patiesas sāpes un mokas. k

Veiksmīgākās un izšķirošās kaujas notika Dzeļakmenes dienvidu no­gāzēs. Plaša kastaņu meža malā bija izvietojušās vairākas zemnieku saimniecības, un tur Rankstrails nepārprotami samanīja ienaidnieku bezjēdzīgo ķiveru ādas un sodrēju smaku.

Laupītāji uzbruka naktī. Algotņi viņus jau gaidīja. Cīņa nebija ilga. Bēgot laupītāji par ķīlnieku saņēma kādu vecu zemnieku, kurš līdz vēlai nakts stundai bija aizkavējies ceļā no Kluiņakmenes. Lizentrails, kā vien­mēr vadīdams arjergardu, bēgļus panāca, veco vīru atbrīvoja un pat mierināja, pacienādams ar dažām no savām nedaudzajām kaltētajām vīģēm un malku tīra ūdens no savas blašķes. Vecis runāja nesaprotamā izloksnē, tomēr visiem bija skaidrs, ka viņa vārdi pauž pateicību un svē­tības vēlējumus.

Līdz ar šo kauju visā novadā bija ieviests miers un kārtība. Kad va­jadzēja piebeigt ievainotos ienaidniekus, Trakrails ierosināja paturēt tos gūstā un izārstēt: ja izplatītos ziņa, ka pastāv iespēja palikt dzīviem, atlikušie laupītāji noteikti padotos paši. Taču Trakraila plānam bija kāds trūkums: viņš nezināja, kur gūstekņus nomitināt un ar ko tos barot. Rankstrails, šo priekšlikumu izdzirdis, sāka smieties. Siuīls ņirgājās ilgāk nekā mēnesi. Trakrailam mirušie nepatika, pareizāk, viņam nepatika nogalināt un viņš nebija īsti piemērots algotņa arodam. Viņš algotņu rindās bija nonācis spiestā kārtā: ar sejā iededzināto raganas bērna zīmi viņš citu darbu darīt nedrīkstēja. Taču viņš lieliski prata ārstēt ievaino­jumus un pazina visas derīgās un dziedējošās zālītes, tāpēc visi viņu mīlēja.

Pienāca ziema, tā bija īsa, dzidra un sausa.

Plāna sniega kārtiņa uz vienu dienu nobalsināja Augstklintes stru­pās virsotnes un tūlīt nokusa. Pavasarī no Daligaras ieradās oficiāls ziņ­nesis, kurš atgādāja pareizi un precīzi aprēķinātu algu un — tas bija kas neredzēts un nepiedzīvots, jo it visi algotņi bija lasīt un rakstīt nepra­tēji, — vēstuli Rankstrailam. To bija sūtījis viņa tēvs, un tā bija rakstīta labi pazīstamajā Trakā Rakstveža slīpajā rokrakstā. Vēstule sākās ar vārdiem: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…" Tālāk sekoja pateicība par veiksmīgi saņemto naudu, apgalvojumi, ka viss sokoties arvien labāk un par klepu esot palikušas tikai atmiņas; tad nāca ziņas par jaunāko brāli, kurš augot par brašu puiku, un par mīļo māsu, kura esot uzsākusi veļas­mazgātājas darbu un par kuru Arējā loka saprecinātāja esot teikusi, ka tad, kad pienākšot īstais laiks, viņai par vīru varbūt derēšot maiznieka dēls; un visbeidzot bija izteikti piekodinājumi sargāties no aukstuma, no karstuma un — lai dievi pasargā! — no ienaidnieku bultām un zobeniem.

Aizklīdis mežā, nolīdis starp kazenājiem, cīnīdamies ar mežacūkām par ozolzīlēm, bet par paša asinīm ar utīm, kas lielā skaitā mājoja viņa bruņās, jaunais kareivis vēl un vēlreiz pārlasīja šo vēstuli, kas bija taus­tāms pierādījums tam, ka pastāv arī citāda dzīve, kas atšķiras no viņu esamības, kura aizrit, ložņājot pa dubļiem un ik mirkli apzinoties, ka ikkatrs elpas vilciens var izrādīties pēdējais. Tumsā, kad vēstuli pārlasīt nevarēja, Rankstrails vienkārši slidināja pirkstus pār lapu, uz kuras bija rakstīts: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…"