Pēdējais orks

Zemnieks panācās uz priekšu. Nospļāvās zemē un ar pirkstu pabak­stīja uz Lizentraila pusi.

Arniols pamāja ar galvu, un jau nākamajā mirklī Lizentrailu bija apstājuši četri kājnieki, tērpušies tērauda bruņās bez rakstiem un gravē­jumiem.

—    Ei, lauķi, saki, cik vērta bija tava vista? — jautāja Arniols.

—   Gleita beja muna visteņa, dyžan gleita. Bolta kaj saule, opola kai mienesteņs. Vīna maņ taida. Jauna beja, i krepka beja. I ūlys dieja, kotm dīnu pa vīnai, a cytu i div, — žēlabaini blēja zemnieks, savilcis tik sērīgu vaigu, it kā tikko būtu apbedījis savu pirmdzimto dēlu. — Nu kod sešus grašus, lobīs, dorgīs, viņ sešUs grašus.

—    Tā bija apbrīnojami laba vista, — tulkoja bende. — Jauna un labi barota. Dēja pa olai dienā. Reizēm arī pa divām. Bija vismaz sešus grašus vērta.

Rankstrails atpazina zemnieku, un viņu pārņēma naids. Tas bija tas pats, kuru Lizentrails un pārējie bija izpestījuši ceļā starp Dzeļakmeni un Kluiņakmeni. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka šis vīrs ar reto bārdeli un piemiegtajām acīm ir tas pats, kuram Lizentrails vispirms bija izglābis dzīvību, bet pēc tam atvēlējis pusi savas ūdens blašķes satura un vēl pacienājis ar kādu no nedaudzajām un neizsakāmi vērtīgajām vīģēm.

Arniols labvēlīgi iesmējās.

—   Lai būtu seši, — viņš laipni atvēlēja. — Seši zobi. Nāc nu šurp un nespirinies pretī. Labāk atver muti pats no laba prāta, jo tad mēs knaib­les virs oglēm nenokaitēsim un tu aiztaupīsi sev krietnu daļu nepatik­šanu. Bet tu jau to zini, vai ne?

—   Tā nav taisnība, — teica Lizentrails, pelēks no vaiga, taču mie­rīgs. — Tie ir meli. Es neko neesmu zadzis. Viņš saka, ka es esot zadzis, bet es saku, ka neesmu.

—   Ei, — ierunājās dižkareivis Siuīls, — tā vista tak nebija sešus gra­šus vērta. Veca un sīksta kā koks.

Nākamajā mirklī viņš aprāvās un aizšāva mutei priekšā rokas. Lizen­trails klusi ievaidējās.

Rankstrails nodomāja, ka apzīmējums aitasgalva attiecībā uz Siuīlu uzskatāms par komplimentu.

— Lai būtu, rausim tikai piecus zobus, — labsirdīgi piekrita Arniols.

Rankstrails uzlūkoja Lizentrailu: pirmo reizi viņš tā acīs ieraudzīja bailes. Tās bija nicināmas bailes, ko pauda greizs, kauna pilns skatiens, — tās bija suniskas, nevis cilvēka cienīgas bailes, un Lizentraila lūpas pavērās sīkam, glumam smiekliņam veltīgā cerībā iežēlināt soģus. Tas vairs nebija karavīrs Lizentrails, tas, kurš vienmēr drosmīgi vadīja arjergardu, piesegdams uzbrukumus, tas, kurš zaga, lai glābtu citus no bada, tas, kurš nekad nebija baidījies riskēt, — tagad viņi šo drosmīgo vīru bija pārvērtuši par suni.

Rankstrails nodomāja, ka sakropļojums, ko tev nodara ienaidnieka cirvis kaujas laukā, kamēr tavs vadonis izbrīvē ceļu, bet biedri piesedz no sāniem, ir pavisam citāds nekā tie, ko rada bendes rīki, lupinot miesu pa gabaliņam vien, kamēr apkārt stāv ļaudis un smejas.

Daudz svarīgāka par pašiem notikumiem ir to nozīme. Daudz svarī­gāks par pašām sāpēm un ciešanām ir tas, vai šīm sāpēm kāds jūt līdzi vai tās izsmej. Ir briesmīgi tikt nogalinātam vai sakropļotam, taču vēl briesmīgāk ir tad, ja par nāvi vai sakropļojumiem kāds priecājas un līksmo.

Dižkareivis Siuīls iesmējās. Rankstrails ienīda pat šī cilvēka vārdu, kura skanējums atgādināja ko vidēju starp čūskas šņācienu un peles pīkstienu.

Lizentrails bija nometies ceļos vai varbūt viņš bija pakritis, un divi no kājniekiem vilka viņu, saņēmuši aiz elkoņiem.

Arī Arniols sāka smieties, taču viņa smējiens spēji aprāvās, jo Rank­strails bija nostājies priekšā abiem kājniekiem un aizšķērsojis tiem ceļu. Noklusa arī Siuīla smiekli. Lai redzētu, kas īsti notiek, vai varbūt lai instinktīvi sekotu tam, kurš bija kļuvis par viņu vadoni, vīri, kas līdz šim bija sēdējuši zemē, cits pēc cita cēlās kājās.

Viņu bija vairāk par piecdesmit.

Arniols un viņa karavīri, pat pieskaitot tiem bendi, bija tikai astoņi.

—   Kas tu tāds būtu, plukata? Un par ko tu sevi uzskati? — draudīgi un ledaini noprasīja Arniols.

Nicinājumā, ledainajā saltumā vieglas, tālas, apslēptas, taču ne ar ko nesajaucamas Rankstrails samanīja bruņinieka bailes.

—   Rankstrails, jūsu ekselence, — viņš smaidot mierīgi atbildēja. — Šīs algotņu rotas un šī karavīra kapteinis. Gatavs jums pakalpot, ekselence.

Kaut arī šajos vārdos nebija saklausāmas ironiskas notis, bija skaid­rāks par skaidru, ka šis puisis, kurš pats sevi iecēlis kapteiņa godā, nekad nav domājis un arī turpmāk negrasās Arniolam pakalpot. Tāpat bija skaidrs, ka kopš šī brīža viņš bija Kapteinis, — iepriekš Rankstrailu par kapteini neviens nebija saucis. Līdz šim visi gluži vieņkārši bija pieņē­muši faktu, ka tad, kad jācīnās, pavēles dod tieši viņš. Varētu pat teikt, ka līdz šim brīdim bija pastāvējis arī vārdos neizteikts pieņēmums, ka Rankstrails dod padomus, bet citi tiem paklausa, jo atzīst tos par saprā­tīgiem.

Tagad šim pieņēmumam pienāca gals.

Rankstrails bija algotņu pulka vieglo kājnieku rotas kapteinis, Kap­teinis.

—    Kopš kura laika algotņus komandē tādi pienapuikas? — jautāja Arniols.