Pēdējais orks

Pagāja labs brīdis, līdz vecais bija izskaidrojis, ka sidra kausa piedā­vāšana ir tikai visparastākā pieklājība, turpretī neparastāks un pat visai īpašs būtu uzaicinājums pusdienās: vai Rankstrails būtu ar mieru kopīgi iebaudīt bļodu pupiņu viruma?

Šim ierosinājumam sekoja ilgs strīds, un vecais vīrs mežonīgo Rank­strailu apgaismoja arī par kopīga mielasta būtību: tas vienlīdz sagādā prieku arī tam, kurš uzaicinājis ieturēties, un tāpat nenozīmē neko aiz­vainojošu, bet pacienātajam nav jājūtas kā ubagam, diedelniekam, mangotājam vai badmiram. Beigu beigās Rankstrails, sirdij mokoši sa­žņaudzoties, stingri atteicās no pupiņām, tomēr abi vienojās par puskausiņu sidra.

Vecais bez apmetņa izskatījās daudz mazāka auguma. Viņam bija prāvs, gaļīgs deguns, kalsna seja un kupls sirmu matu ērkulis, kurā dzirkstīja saules stari, kas slīpi šķēla istabu gluži kā šauri asmeņi.

—     Man jūsu palīdzība ir vajadzīga godājamam darbam. Godāja­mam, — viņš atkārtoja.

Rankstrails pamāja.

—   Man vajadzīgs jūsu vīru spēks, nevis to dvēseles. Un es jums mak­sāšu tikpat, cik grāfiste.

Rankstrails atkal pamāja.

—   Tur ir mūsu ienaidnieks, — vecais teica, pamādams uz vienu no šaurajiem logiem, pa kuru bija redzami Sāļakmenes pakalni.

Rankstrails palūkojās turp, uz kurieni bija vērsts garais rādītājpirksts, un ieraudzīja tikai bariņu aitu, kas rāmi krimta nogāzes zāli.

—    Aitas? — viņš apjucis jautāja.

—   Aitas, — vecais apstiprināja, lai gan līdz šim nekas nebija radījis šaubas par viņa prāta veselību. Mazliet dīvains viņš bija šķitis arī iepriekš, taču ne jau pavisam jucis.

—   Vai zināt, kāda ir atšķirība starp govīm un aitām? — jautāja vecais.

—   Jā, — pārliecināti atbildēja Rankstrails. — Govis ir lielākas.

—   Pareizi, bet ir vēl kāda cita, svarīgāka atšķirība, — vecais uzstāja.

Rankstrails mirkli apdomājās.

—    Aitas saka bē, bet govis mū, — viņš beidzot ieminējās, un ar to pašu viņa zināšanas šai jautājumā bija izsmeltas.

Vecais neapmierināti papurināja galvu.

—   Govju zobi nogriež, bet aitu zobi izrauj, — viņš paskaidroja. —Vai saprotat, ko tas nozīmē ?

—   To, ka vienlīdz nepatīkami būtu gan vienu, gan otru kodieni?

—   Tikai tad, ja esat zāles stiebrs.

—    Neatceros, ka es jelkad būtu bijis zāles stiebrs, — atcirta Rank­strails.

Vecais vīrs nopūtās un ņēmās skaidrot, ka vēl pirms nedaudziem gadiem šejienes pakalnu piekājēs āboliņa un visdažādāko ziedzāļu pil­nās pļavās ganījušās nelielas gotiņas, bet virsotnēs zaļojuši ozolu un milzīgu priežu meži. Govju zobi zāli nogrieza, tāpēc tā atauga vēl spē­cīgāka nekā iepriekš — vēl zaļāka, vēl leknāka, vēl biezāka, un vēl vai­rāk tajā bija āboliņa, lucernas un dažādu ziedu. Tas nozīmē, ka spēcīga, zaļa un lekna zāle sedza pasauli un baroja govis, bet tās saknes aizturēja lietus ūdeņus, kas neskrēja projām izkaltušas zemes plaisās, kur tagad nozūd katra valgme un aprīta vairs neatgriežas debesīs, lai no jauna varētu nolīt lejup.

Nebeidzamās lietavas noslīcināja visas govis dubļos un postā, bet, kad gadalaiku mija atjaunojās īstajā secībā, no tām bija atlikuši vien kauli, ko tīri jo tīri bija noskrubinājuši suņi vai bijušie saimnieki. Govju vairs nebija, un nebija arī naudas, lai tās nopirktu, tāpēc ļaudis, negri­bēdami iekulties parādos un pieļaut, lai nolādētie asinssūcēji augļotāji izzīž pēdējo dzīvību, iegādājās aitas. Šie lopi ir piemēroti vietām, kur ir daudz krūmu un brikšņu, taču ganībās tos nevajag laist, jo tie nodara postu. Aitas, protams, ir daudz mazākas par govīm un tāpēc arī mazāk maksā, taču zāli tās izplēš ar visām saknēm, un jau pēc dažiem pava­sariem zeme izkalst un mirst — vispirms tā kļūst dzeltenīgi brūna, tad sašķeļas plaisās, kuras sākumā ir retas un sīkas, bet beigās sadrupina it visu, un gaisā ceļas arvien biezāki putekļu vāli, kas aizmiglo apvāršņus un arī cilvēku vēlmi vakarā pārnest ko ēdamu saviem mājiniekiem.

Tad, lai nevajadzētu mirt badu, ļaudis sāk izcirst kokus, un meži visai ātri pārvēršas stepēs un krūmājos, kuru augsnes kārtu rudeņos nobrucina spēcīgo lietavu izraisītas lavīnas, bet vasarās izkaltē sausie vēji. Gani kļūst par mežcirtējiem. Vispirms zem cirvju cirtieniem ļimst ozoli, bet pēcāk arī kuplās kalnu priedes un pīnijas, — to stumbrus sakrauj ratos un ved uz ziemeļiem, lai pārdotu malkā.

—    Vai saprotat, ko tas nozīmē? — noprasīja vecais.

—    No pīniju mizas vairs nevar izgriezt aizbāžņus blašķēm, un nav vairs sīko riekstiņu? — apjucis minēja jaunais Kapteinis. — No pīniju riekstiem paēdis nebūsi, taču tie ir garšīgi, sevišķi, ja tos iepilda ar roz­marīnu aizdarītos ceptos sikspārņos, bet arī bez sikspārņiem un rozma­rīna ir garšīgi…