Pēdējais orks

—   Redziet, ekselence, — atbildēja Rankstrails, — mēs, algotņi, esam vienkārši ļaudis. Mēš ļaujam komandēt katram, kurš prot uzvarēt un nezaudēt cilvēkus, mums ar to pietiek. Un redziet, ekselence, — Rank­strails turpināja, atbrīvodams savu biedru no smagās infantērijas kara­vīru rokām (tie neuzdrošinājās neko iebilst un atlaida tvērienu) un tad palīdzēdams viņam pieslieties kājās, — šis ir viens no maniem vīriem, bet man mani vīri ir vajadzīgi pēc iespējas veselākā veidā. Ar nocir­stiem pirkstiem viņi nevar nospriegot loka stiegru, bet, ja viņiem izrauj zobus, viņi runājot spļaudās un vienu sakaltušu kastani zelē trīs dienas. Kas gan tas par karavīru, kurš ikreiz, kad jāpasaka, kur redzēts ienaid­nieks, šķiež siekalas kā strūklaka un svepst velns zina ko!

Vīru pulkā bija manāmas pārdrošas, kaut arī vēl slāpētas jautrības zīmes. Arniols nobālēja.

—   Man gan nešķiet, ka tiem, kuri bezdarbīgi tup žogmalē gluži kā mu­šas uz mēslu kaudzes, būtu vajadzīgi pirksti vai zobi, — viņš naidīgi atcirta.

Rankstrails atlaida Lizentraila augšdelmu, jo nu jau viņš spēja pats noturēties stāvus. Tad pilnībā pagriezās pret Arniolu.

—   Jā, ekselence, mēs mēdzam tupēt žogmalēs, bet pa starpām darām arī šo to citu. Rīt tās varbūt būs orku medības, bet pavisam nesen mēs izkāvām Melnos laupītājus. Vai tad jūs Melnos laupītājus neatceraties? — viņš jautāja zemniekam, kurš raudzījās uz viņu, nobālējis kā līķis un cenz­damies paslēpties aiz bruņinieka. — Šie tak gribēja jūs sakapāt gabalos, kas būtu mazāki par vistas olu! — Tad Rankstrails atkal pievērsās Arniolam: — $ie vīri ir manējie, un tikai es vienīgais esmu par viņiem atbildīgs. Ar vistu, manuprāt, noticis kāds pārpratums, taču mēs tik un tā atlīdzināsim tās zudumu. Cik tā maksāja? Sešus grašus? Mēs tos sa­maksāsim jau šajā pēcpusdienā. Seši graši taču ir daudz labāki par tukšu naudas zutni un apziņu, ka citam nu ir par pieciem zobiem mazāk, vai ne? Un vai zināt ko? Mēs jums atdosim septiņus grašus. Tas viens grasis būs kā atlīdzība par mokām, kas jums bija jāizcieš, savā māgā nesot to ūdeni un vīģes, ar kurām jūs pacienāja kaprālis Lizentrails, kad bija iz­glābis jūsu dzīvību, vai atceraties?

—    Kaprālis? — nobālējis pelnu pelēkumā, izdvesa Siuīls.

—   Kaprālis?— izdvesa Arniols. — Šis zaglis bez zobiem un bez pirk­stiem?

—   Ko gan jūs gribat, ekselence! — nesatricināmi atbildēja Rank­strails. — Mēs jau esam tikai vieglie kājnieki. Algotņi. Mēs esam vien­kārši un viegli apmierināmi ļaudis. Ja kāds mums vairākkārt izglābj dzīvību, mums ar to pietiek un mēs šo cilvēku uzreiz izvirzām augstākā pakāpē. Ko gan no mums var gribēt!

—   Labi, — steigšus noteica Arniols, un bija skaidrāk par skaidru re­dzams, ka viņš ar saviem nedaudzajiem tīrajiem un spoži mirdzošajiem kareivjiem drīzāk grib pamest šos piecus desmitus tēvaiņu, kuri ir ap­bruņojušies līdz zobiem, kuru rētainajām sejām priekšā krīt netīru matu šķipsnas un kurus vada kāds pavisam jauns ārprātīgais, kas izskatās lī­dzīgs lācim un, lai arī turpinādams laipni smaidīt, nāk arvien tuvāk Arniolam un viņa zirgam. — Labi, — atkārtoja bruņinieks, — tie ir tavi vīri. Kopš šī brīža kārtību šai salašņu varzā uzturi tu. Man ir prieks novēlēt tev veiksmi. Bet, zini, Kaptein, — viņš piebilda, pavisam lē­nām grūzdams caur zobiem katru vārdu, — tikko mani sasniegs pirmās sūdzības, tikko būs pazudusi kaut viena vista, par notikušo ar savu galvu atbildēsi tu.

Rankstrails viņam bija pienācis pavisam tuvu. Un nolaida roku uz zobena roktura. Patiesībā nekas daudz vairāk par rokturi no šī zobena nebija atlicis — tikai tāds strupulis, ar kuru varēja cirst zarus un plēst skalus iekuram, taču no malas tas nebija redzams. Rankstrails stāvēja uz zemes, turpretī Arniols sēdēja zirgā. Abi saskatījās, tad Rankstrails noliecās, paklanoties vēl godbijīgāk un zemāk nekā iepriekšējo reizi, un atliecās taisni, smaidot vēl laipnāk.

—    Nu, protams, ekselence. īsts komandieris uzņemas atbildību par savu vīru dzīvību un nāvi, kad sūta viņus kaujā, tāpēcjr tikai godīgi, ja tam jāatbild par visiem viņu darbiem. Par pirmo pazudušo vistu es at­bildēšu ar savu galvu.

—   Agrāk vai vēlāk mēs abi vēl satiksimies, — klusi piedraudēja Arniols.

—    Protams, ekselence, — apstiprināja Kapteinis. — Tāda jau ir dzīve. Ja ne es, ne jūs nedabūsim galu, mēs noteikti satiksimies.

Bruņinieku grupa lēni un cienīgi devās prom. Zemnieks spruka pro­jām krietni straujākiem sojiem un notupās drošībā pie tiesas zāles sie­nas, netālu no bendes ierastās darbavietas. Kad Arniola vadītais pulks bija nozudis savā rožu pilnajā dārzā un vairs nevarēja saklausīt algotņu runas, Rankstrails nogrozīja galvu.

—    Varen skaistas bruņas, — viņš nopūzdamies klusi noteica, vēro­dams tālumā vēl samanāmo Arniola muguru.

—    Ei, Kaptein, — klusītēm atteica Lizentrails un bija pirmais, kas viņu šādi uzrunājis. — Kaptein, ko mēs tagad darīsim? Kur tu ņemsi naudu? Un tas smalkais kundziņš tevi tagad ienīdīs. Varbūt tev neva­jadzēja iejaukties. Zini, pēc zobu raušanas sāpes ātri pāriet.