Pēdējais orks

Rudens bija ilgs un dubļains. Algotņi kvernēja bez darba, ar ilgoša­nos atcerējās laikus, kad bija varējuši cīnīties ar Melnajiem laupītājiem, un sapņoja par to, kā viņus beidzot nosūtīs cīnīties pret orkiem, — jo pašlaik jebkas šķita labāks par šo bezjēdzīgo, apnicīgo un nepiedienīgo bezdarbību, par dienām, kas tukši ritēja prom, kamēr viņi tupēja putek­ļos, kas nu bija lietavu pārvērsti dubļos.

Reiz kādā dienā, kad no pienaini blāvajām debesīm plūda nespodra gaisma, viņiem lēnā, taču itin kā lēkājošā gaitā tuvojās vecs gara auguma vīrs, ietīstījies tumšā apmetnī.

—   Ei, Lāci, paskat, kur vēl viens, kurš pabijis bendes rokās, — nopur­pināja Lizentrails, un viņa balss pārvērtās neskanīgos čukstos, kā notika ikreiz, kad iznāca pieminēt bendes vārdu.

—Ja viņš tur pabijis, tad šai vizītei noteikti bijis kāds iemesls, — augst­prātīgi pavēstīja Siuīls. — Bez iemesla bendes rokās neviens nenonāk.

Vecais tuvojās, turēdamies gar pašiem mūriem un palikdams ēnā. Izaicinoša saules gaisma izlauzās cauri mākoņu blīvai, un vecis zaudēja ēnas patvērumu. Viņam uzbruka bariņš puiku. To kliedzieni un mesto akmeņu būkšķi pret sienām sadrupināja šīs miegainās pēcpusdienas klusumu.

—    Paskaties, cik šiem jautri, — Lizentrails noņurdēja tik klusu, ka to varēja saklausīt vienīgi Rankstrails. — Priecīgi un dumji: suņu varza, kas uzklupusi ievainotai aitai.

Puiku klaigas pieņēmās skaļumā. Siuīls iesmējās.

—   Ļaunākais ir tas, ka bendes pieskārieni tevi iezīmē uz visiem lai­kiem, — turpināja Lizentrails. — Un visi var tevi izņirgt… Katrā ciemā, katrā pilsētā, it visur ir kāds, kam ņirgāšanās par citiem šķiet saldāka par medu uz maizes…

Rankstrails atcerējās Trako Rakstvedi un palocīja galvu. Pietika ar vienu viņa rokas mājienu, lai zeņķi paspruktu kur kurais gluži kā suņu bars, kas ieraudzījis vilku. Rankstrails un vecais vīrs uz īsu mirkli saska­tījās, bet tad gājējs atkal nozuda ēnā.

Pēc dažām dienām, kad sīks, nebeidzams lietutiņš bija attīrījis ielas no visiem puikām, vecais atgriezās. Šoreiz viņš uzdrošinājās runāt — piegāja pie Rankstraila un stādījās priekšā, teikdams, ka esot Naiklis, Aizdevējs.

—    Aizdevējs? Jūs esat augļotājs? Asinssūcējs? Tad redz, kāpēc jūs te ienīst! Man žēl, ka todien apturēju puikas. Man patiešām ļoti žēl. Gan jau citreiz neviens viņus neapstādinās, un viņi savu darbu pabeigs.

Vecais norija kamolu, apjukumā novārstīja muti, bet ātri atguvās un lūdza atļauju piedāvāt Rankstrailam un viņa vīriem godīgu darbu, par kuru tie saņemšot samaksu. Rankstrails, pat nepacēlis galvu, atbildēja, ka ar asinssūcējiem nerunāšot, kamēr vien tā nebūšot spiesta lieta. Un vecajam esot jāpaspēj pazust no viņa acīm, iekams viņš būs aizskaitījis līdz deviņi.

—   Tas būtu godīgs un godājams darbs, — uzstāja vecais.

Rankstrails neatbildēja. Viņš pacēla galvu un raidīja nicīgu ska­tienu. Vecis pagriezās, lai dotos prom, taču vēl uz brītiņu aizkavējās kā šaubīdamies.

—  Ja pārdomāsiet, ziniet, ka mana māja ir tā tur, — viņš beidzot pie­bilda, cauri lietus šaltīm rādot uz kādu māju zemāk nogāzē. Tā aizres­totiem logiem slējās atstatu no pārējām, un to ieskāva dārzs, kur bija redzami vienīgi plakanie un gaļīgie opunciju stumbri.

Rankstrails uz mājas pusi nepalūkojās. Vecais devās prom.

Reizē ar ziemas atnākšanu debesis sadrūma, saldie kastaņi izbeidzās. Kaķi bija izbeigušies jau sen, un beidzot sāka zust arī vistas.

Kādā gaišā, saules piestarotā rītā, kad vējš slaucīja pakalnus, liekot to aprisēm stingrām un skaidrām iezīmēties pret zilgo apvārsni, lau­kumā parādījās vietējā garnizona kareivji — trīs kavalēristi un četri kājnieki, kurus pavadīja kāds zemnieks un bende, kam seju aizsedza ka­puce, bet pie kniedēm rotātās ādas siksnas karājās reglamentā paredzē­tais četru dažādu knaibļu komplekts.

Rankstrails saklausīja apslāpētu kunkstu, un viņam pat nevajadzēja atskatīties, lai saprastu, ka to izdvesis Lizentrails.

Badā viņi vēl nebija nosprāguši tikai tāpēc, ka Lizentrails klejoja pa pakalniem, vākdams it visu, ko varēja atzīt par ēdamu, un biežākais viņa medījums bija dzeloņcūkas. Kastaņu raža jau bija apēsta. Peles un žurkas vēl šur tur bija atrodamas, taču tās bija pārāk grūti notvert. Krū­mājos un akmeņainēs droši vien bija ieklīdusi arī kāda vista. Rank­strails zināja, ka tā tiešām noticis: viņš pats bija iztālēm manījis spalvas un ceptus spārniņus. Tāpat viņš zināja, ka vistas cepeti bija nobau­dījuši daudzi, lai neteiktu visi, tomēr sods pienācās tikai tam, kurš bija zadzis. Viens no pazudušo vistu saimniekiem bija nolēmis sūdzēties — tas bija zemnieks, kurš tagad pavadīja kareivjus.

—   Labi, — teica šī pulka vadonis, bruņinieks spožās tērauda bruņās, uz kurām tādas kā zelta mežģīnes veidoja grifa zīmējumu. Bruņas dzirkstīja saulē, un Rankstrails raudzījās uz tām savaldzināts, apbrīnas un bijības pilns. — Es esmu Arniols no grāfistes kavalērijas. Ierados, lai atjaunotu taisnīgumu. Šim nabaga vīram ir nolaupīta vista. Taču viņš, par laimi, ir redzējis vainīgo.