Pēdējais orks

Pakalnos gan bija citādi. To kraujās nogāzes un takas viņš nepazina, bet laupītāji tur jutās kā mājās. Rankstrails visus savējos sadalīja desmit vīru vienībās, kam sazināties palīdzēja īpaši izraudzīti ziņneši, un devās pārķemmēt augstienes. Viņš iesaistīja savā pasākumā arī ganiņus, apso­lot, ka to aitas vienmēr būs pasargātas gan no laupītājiem, gan no algot­ņiem, un ganu puikas viņam izskaidroja taku zīmējumu un izstāstīja visu par kalnienes mežiem. Ar ganiem viņš izveidoja arī kopīgu sazināšanās sistēmu: tiem vajadzēja vien salikt īpašās, bet neuzmanīga vērotāja ska­tienu nepiesaistošās kaudzītēs akmeņus, lai, pašu Rankstrailu nesastopot, pavēstītu viņam par redzētajiem ienaidniekiem. Kad laupītāju noga­lināto bērnu tēvi lūdza atļauju pievienoties un piedalīties šai karā, Rankstrails bija ar mieru. Velti Lizentrails viņu mocīja, par varēm no­pūlēdamies ieskaidrot, ka šāda patvaļība ir stingri aizliegta, — Rankstrails jaunpienācējus pieņēma par izlūkiem un ar viņu palīdzību arī pakalnos iemācījās pārvietoties tikpat brīvi kā agrāk rīsa laukos.

Kalnienes vidusdaļa, Augstklinte, bija noaugusi ozolu un kastaņu me­žiem, bet vairāk sāņus stiepās akmeņainu pakalnu virknes — Dzeļakmene, Sāļakmene un Kluiņakmene, kur milzīgi granīta bluķi mijās ar zemiem brikšņiem, un tajos auga mirtes, zemeņkoki, irbulenes un kupli tamariska krūmi, kas iztālēm atgādināja paspūrušus, sīkiem sārtiem zie­diņiem ziedošus mākoņus. Takas reizēm vijās augšup lapkoku noēno­tas, nolaidenas un viegli pieveicamas, bet reizēm grūti pievārējamas kārpījās stāvus cauri neauglīgām un saules izdedzinātām akmeņainēm. Galvenā stratēģija joprojām bija drosmes un ģeometrijas summa, vie­nīgi kalnos ģeometrija vairs nebija plakana kā rīsa laukos. Tur, kur pasaule sastāvēja no augstākām un zemākām vietām, vienmēr vajadzēja censties uzbrukt no augšas un neaizmirst rēķināties ar aizām un krau­jām, kas varēja aizšķērsot bēgšanas ceļus vai slēpt lamatas. Vispārdro­šākais no uzbrukumiem bija pirmais. Apliecinādams savu bezdibenīgo tukšprātību, Siuīls, viens no dižkareivjiem, kuru Rankstrails nevarēja ciest, reiz neslēpdamies tuvojās krūmiem, kur ar duci vīru slēpni bija iekārtojies Rankstrails, būdams pārliecināts, ka ienaidnieki ir zemāk — kādā no meža klajumiem. Taču laupītāji bija augstāk — kastaņu mežā tieši viņiem aiz muguras, un šai gadījumā neko nevarēja līdzēt pat vis­asākā oža, jo ziemeļu vējš pūta uz nepareizo pusi. Siuīlam uzbruka, viņu atbruņoja un nospieda ceļos, un bija skaidrs, ka kuru katru brīdi viņam nocirtīs galvu. Laupītāju bija īpaši daudz — tik lielā skaitā tos nebija gadījies sastapt kopš pirmās kaujas. Par laimi, Rankstrailu un viņējos tie vēl nebija pamanījuši. Lācis, piesardzīgi slapstīdamies cauri krūmājam, pielavījās tuvāk, iecerējis skriešus mesties pie Siuīla un to atbrīvot. Tas nebūtu nemaz tik riskanti — laupītāji tiktu pārsteigti, bet viņa vīri no slēpņa tos apšaudītu ar bultām. Rankstrails brīdināja Siuīlu ar noru­nāto zīmi — diviem svilpieniem, ko svešas ausis neatšķirtu no ūbeles sauciena. Siuīls pacēla galvu un ar acīm meklēja komandieri, taču šis ska­tiens viņu diemžēl nodeva laupītājiem, kuri steigšus apsviedās riņķī un Rankstrailu ieraudzīja. Ūbeles saucienu bija saklausījis arī Lizentrails, kurš komandēja arjergardu, kas atradās krietni zemāk, turklāt pa vējam, — tā nu Lizentrails ar papildspēkiem atsteidzās palīgā un visus izglāba.

— Ei, Lāci, skaties un mācies, — viņš līksmi komentēja notikušo. — Te redzama atšķirība starp ļauno un dumjo. Ļaunais tev kaitē tikai tad, ja pats no tā gūst kādu labumu. Bet muļķis nozīmē nemitīgas briesmas.

Kāds ierosināja Siuīlam atmaksāt ar trāpīgu zobena cirtienu, bet Rank­strails viņu neļāva sodīt, zinādams, ka nāves baiļu pārņemts cilvēks var pastrādāt vislielākās muļķības.