Pēdējais orks

Rankstrails uzlūkoja nokauto ienaidnieku līķus. Visiem gan bruņas, gan to nepiesegtā miesa bija noziesta tumšiem dubļiem, lai tumsā viņi būtu nemanāmāki. Daudziem ap apakšdelmiem vai ap jostu kā trofejas vēl bija apsieti apģērbu gabali, ko bija nēsājušas viņu nogalētās sievie­tes un bērni.

—   Tagad viņus apglabāsim, — teica Lizentrails. — Sadedzināt sārtā būtu ātrāk, bet malkas te ir maz, un augļukokus taču mēs necirtīsim.

—    Tagad mēs viņus saskaldīsim gabalos un izbarosim suņiem, — teica Rankstrails, — jo tikai tā būs spriests taisnīgs sods.

Daži kareivji piekrītoši iemurdējās.

—    Nodarīsim viņiem to pašu, ko parasti dara viņi, — kāds teica.

Ierosinājums guva arvien vairāk piekritēju, līdzīgi kā uzliesmo dzirk­stele, kas iekritusi salmos, bet Lizentrails to nodzēsa — it kā degoša­jiem salmiem būtu uzlējis spaini ūdens.

—    Vīri, — viņš ierunājās, — ar taisnīgumu un sodiem parasti no­darbojas bendes. Viņiem maksā vairāk, un viņi ēd katru dienu, reizēm pat putru bez tārpiem. Bet mēs esam karavīri, vieglie kājnieki. Mēs ne­esam ne slepkavas, ne bendes. Mēs viņus apturējām. Un tagad viņus ap­glabāsim. Un viss.

Tad viņš piegāja Rankstrailam.

—    Ei, Lāci, — viņš klusītēm teica, — vai tev ir arī māte vai tu pats esi sevi uztaisījis no dzelzsgabaliem kāda kalēja kaltuvē?

Rankstrails šo salīdzinājumu nenovērtēja.

—    Mana māte ir mirusi, — viņš drūmi noņurdēja.

—   Man ļoti žēl, — atteica Lizentrails, — tiešām žēl. Tagad tava māte ir Nāves valstībā, un arī tur viņa tā vai citādi uzzina visu, ko tu dari. Dari tikai to, par ko tava māte varētu lepoties.

Rankstrails apdomājās: tas bija labs likums. Viņa māte lepotos, uzzi­nājusi, ka viņš šos slepkavniekus ir apstādinājis uz mūžīgiem laikiem. Viņa māte priecātos, uzzinājusi, ka Rankstrailam var pateikties par to, ka neviens no viņa vīriem nav kritis un neviens ciems vairs nepie­dzīvos melno briesmoņu uzbrukumus, nepārvērtīsies sāpēs un mušu mākuļos ap sarecējušām asinīm. Taču māte nepriecātos, ja viņš kļūtu kā viens no tiem.

Pirms laupītāju apglabāšanas viņi tos atbrīvoja no daudzajiem iero­čiem un nedaudzās mantības, noņēma tiem no galvas bruņucepures un aplūkoja. To sejas bija pavisam parastas: itin nekā kopīga ar dēmoniem vai Pekles iemītniekiem. Barvedim un vēl dažiem nebija visu pirkstu un zobu — nebija šaubu, ka šie vīri izbaudījuši bendes knaibļu pieskārienus.

—    Pavei, šie ir bijuši algotņi! — iesaucās Trakrails.

Lizentrails apstiprinoši pamāja un klusi teica:

—   Kad algas nemaksā, atliek tikai bads. Kad bads pārņem un piepilda visu, atliek tikai zādzība. Kad zādzība ir pastrādāta, atliek tikai bende, un, kad tu zini, ka tevi gaida bende, atliek tikai bēgšana. Kad tu bēdz un visi tevi ienīst, tu pats sāc visus ienīst un kļūsti par laupītāju vai dēmonu.

Algotņi sagrieza gabalos melnās maskas, lai salāpītu savas bruņas vai pagatavotu jaunas siksnas plecu somām. Dažas no laupītāju ķive­rēm tika atstātas veselas un uzspraustas mietos — salauztos āvu kātos, ko izvietoja ap ciemu un augļudārzu kā uzvaras zīmi un brīdinājumu.

Lizentrails savāca laupītāju bruņas un no to labākajām plāksnēm iz­gatavoja puslīdz pieņemamas bruņas Rankstrailam, jo viņa pašdarinātā ietērpa kažokādas nu bija piesūkušās asinīm un drīz sāktu smirdēt, — to nēsātājs pa vējam būtu saožams vairāku jūdžu attālumā, bet par izjū­tām, kas pārņemtu, diendienā soļojot tam blakus, nemaz nav ko runāt.

Arī ieguvis ikdienišķāku bruņutērpu, Rankstrails līdzību ar lāci nezau­dēja: nekur nebija zudis lielais augums, nekoptā bārda un pār acīm krī­tošie mati. Iesauka palika tā pati vecā.

Kad kritušie bija apglabāti, Rankstrails noteica, kad un kam jāstāv sardzē.

Bija pieņemts, ka pēc nodaļas komandiera nāves vadība jāuzņemas kādam no dižkareivjiem. Taču dižkareivji bija cits par citu neldzīgāki. Augstāku dienesta pakāpi viņi bija izpelnījušies vienīgi ar sunisku padevību un bezdibenīgu uzņēmības trūkumu, kas šos bija atturējis pat no zagšanas. Ne viena, ne otra īpašība kareivju komandēšanai nebija piemērota.

Pēc vecuma cienījamākais no visiem bija Lizentrails, kurš turklāt bija arī gudrs, mierīgs un visu labi ieredzēts. Taču viņš līdz dižkareivja pakā­pei tā arī nebija uzdienējies — tā bija paredzēta algotņiem, kuri nekad nav zaguši (vai vismaz nekad nav tikuši pieķerti), bet Lizentraila no­cirstie pirksti un izrautie zobi skaidri liecināja, ka viņš nav ieskaitāms nevienā no šīm kategorijām.

Tā nu pagaidām, nezinot, kā rīkoties, visi darīja to, ko teica Lācis.

Rankstrails rūpīgi pārmeklēja mazo augļudārzu un pašās galotnēs atrada pēdējos starp lapām paslēpušos persikus, kam bija izdevies palikt algotņu nepamanītiem.

Viņš uzrāpās augšā, noplūca augļus un apēda tos, sēdēdams zarā kā milzīga vāvere, kozdams maziem kumosiem un košļādams lēnām, lai salduma pietiktu ilgākam laikam.

Vakarā tika sadalīts arī tas, kas bija atlicis no maizes krājumiem.

Rankstrailam sardzē nebija jāstāv, un viņš aizmiga. Nakts vidū viņu uzmodināja sīks lietutiņš, un tikai šai brīdī viņš atjēdza, ka pirmo reizi mūžā ir nogalinājis cilvēkus.