Pēdējais orks

Tagad viņš gribēja dabūt tos neliešus rokā. Bija tieši tā, kā bija teicis Trakais Rakstvedis: algotņi sargāja visneaizsargātākos ļaudis, zemnieku ciemus un robežas. Un to viņi nedarīja tikai algas dēļ.

Tagad viņš zināja, ka tos neliešus apturēs.

Viņš te bija ieradies, lai padarītu šo zemi par drošu un pieklājīgu vietu, kur vīrieši, sievietes un bērni var dzīvot un vienā mierā audzēt savas vistas. Viņš šo zemi nepametīs, līdz te vairs nebūs neviena, kas gluži kā vilks varētu atskriet melnā naktī un sarīkot slaktiņu kādā mazā ciemā ar dīķi un augļudārzu.

Viņš pārstāja būt algotnis un kļuva par karavīru.

Sestā nodaļa

Stāvēdams improvizētajā kapsētā, piecpadsmitgadīgais Rankstrails atklāja vienu no militārās taktikas pamatlikumiem. Jāiekļūst ienaid­nieka prātā. Katra darbība prasa pūles, tātad tai jābūt izdevīgai un jādod labums. Mirušo ačgārnā pakāršana, veidojot šaušalīgas un neķītras de­korācijas, noteikti bija prasījusi lielu piepūli pat spēcīgiem vīriem, tātad apgānītie līķi pauda aprēķinu un lielas cerības uz izdevīgumu. Tie bija ēsma slazdā. Bet viņi — algotņu nodaļa — bija upuris.

Kaut arī bija uz visstingrāko noliegts traucēt augstākstāvošos un augst­prātīgi izrādīt jebkādas prāta darbības pazīmes, jaunais kareivis gāja pie komandiera, lai to ar nesatricināmu pārliecību informētu, ka laupītāji naktī uzbruks. Slaktiņš varbūt bija sarīkots prieka pēc vai pakļaujoties savam slepkavīgajam aicinājumam, taču tam bija arī konkrēts mērķis: izkauts ciems noteikti kļūs par naktsmājām algotņu nodaļai.

— Jāsssaka nevisss naktsmājasss, bet šštābs. Un nekad vairrs neuzdrroššiniesss mācīt man manu amatu. Lai arr' tu esssi tikai sssīksss kverrplisss, esss tevi atdoššu bendem par disssciplīnas pārrkāpumu.

Rankstrails nelikās manām satrauktās zīmes, ko rādīja Lizentrails, mudinādams tūdaļ pat aizvērt muti un likties mierā; Rankstrails patei­cās komandierim par paskaidrojumu un sāka no jauna: viņš nevienam neko negribot mācīt, tikai, ņemot vērā, ka komandieris pats to neesot sapratis, viņš gribot brīdināt, ka ienaidnieki uzbruks neilgi pirms rīt­ausmas. Un tas taču esot skaidrs pat vislielākajam muļķim, ka līķus pa visu ciemu tik ērmīgi viņi esot izkabinājuši taisni tādēļ, lai varētu būt droši, ka algotņi, novākuši tos lejā, būs tik pārguruši, ka noteikti paliks pa nakti tepat.

—    Pat pēdīgais kretīns sapratīs, — viņš vēl piebilda, — ka tas viss darīts tīšām. Arī vistas un persikus viņi mums atstāja ar nolūku. Tā viņi var būt droši, ka neaizklīdīsim projām, meklēdami ēdamo. Paliksim te kā bars nelgu, bet viņi atnāks un vienā mierā pārgriezīs mums rīkli…

Šī nebija īsti veiksmīga runa.

Svepstīgais komandieris viņu patrieca, draudot ar visādiem sodiem: mēles izgriešanu un varbūt arī īkšķu nociršanu. Bet tad kopā ar dižkareivjiem iekārtojās uz naktsguļu zemnieku mājās — pēc ilgiem laikiem īstās gultās, pie īsta pavarda, kur uguns līksmi sprēgāja un kliedēja nakts aukstumu.

Rankstrails izskaidroja briesmas pārējiem, un pēc viņa norādījumiem tika izveidoti sardzes posteņi, turklāt dubultie — pa diviem vīriem katrā.

Pārējie Rankstrailu uzklausīja.

Lācis bija pārlieku dīvains, lai tie uzdrošinātos neieklausīties viņa teiktajā.

Viņš redzēja pēdas tur, kur to nemaz nebija, dzirdēja klusu čabināšanos krūmājā, kad apkārt skanēja nometnes ierastie lāsti un klaigāšana. Viņš pacēla loku vēl brīdi, pirms trusis bija parādījies, it kā jau iepriekš zinātu, kur un kad tas uzradīsies. Nevienam nav nekāda prieka darīt to, ko liek sīks puišelis, tomēr āda katram ir tikai viena un doma par drīzu un nenovēršamu nāvi cilvēkus bieži pamudina uz lēmumiem, kas citos apstākļos nebūtu iedomājami.

Auklas, kurās bija karājušies mirušie, Rankstrails lika nostiept līdzās augļudārzam aptuveni sprīdi virs zemes — cilvēka potīšu augstumā, kur tumsā tās bija pilnīgi neredzamas.

Sardzes postenī māju priekšā — visbīstamākajā, jo te bija gaišāks, stāvēja Rankstrails pats ar Lizentrailu.

Viņi nepārmija ne vārda līdz brīdim, kad tumsa austrumu pamalē sāka bālēt. Rankstrails piegāja pie biedra un teica, ka ienaidnieki jau esot augļudārzā. Tie esot skaitliskā pārākumā un, iespējams, pirms uz­brukuma mēģinot viņus aplenkt.

—    Ei, Lāci, kā tu to zini? — jautāja Lizentrails.

—    Saožu viņu smaku un dzirdēju, kā viņu apavi švīkst pret zemi.

—   To taču neviens nevar samanīt.

—    Var, ja vien zina, ko grib saklausīt, — atbildēja Lācis. — Ja es iepriekš nebūtu zinājis, ka viņiem ir apavi, es nezinātu, kādus trokšņus gaidīt, un neko nebūtu manījis.