Pēdējais orks

Pienāca pavasaris un pagāja, atkal tika atvesta alga. Augstklinte bija attīrīta no laupītājiem, un algotņi ķērās pie pārējo pakalnu atbrīvo­šanas. Vasara no jauna izkaltēja un izdedzināja zāli. Pa visu novadu un vēl tālu aiz tā robežām izplatījās ziņa, ka uzradies neuzveicams karotājs, spēcīgs kā lācis un drūms kā vilks, un tas vedot algotņus no vienas uz­varas uz nākamo. Viņš bija stingrs vadonis, ar mīkstsirdību neizcēlās, un neviens no ienaidniekiem pēc sadursmes ar viņu dzīvs nepalika, taču viņš žēloja nevainīgos un it visur atjaunoja zudušo taisnīgumu.

Atkal pienāca alga, un Rankstrails izmantoja ziņnesi, lai pusi no tās nosūtītu tēvam.

Rudenī arī visi pakalni bija tīri, un notika tas, kas allaž mēdza no­tikt, kad visos karos bija uzvarēts.

Algu neviens vairs šurpu neveda. Pārtikas piegādes pārvērtās neskaid­rās atminās, j

Zemnieki atgriezās savās saimniecības, kuras nu bija drošībā, un ar pieaugošām dusmām un aizdomām vēroja, kā neizskaidrojami izretinās kāposti dobēs, bet vistas dēj arvien retāk vai — tavu nelaimi — pazūd pavisam, gluži kā rēgi izgaisdamas rudens pirmajās miglās. Visā novadā valdīja miers. Algotņi nevienam nebija vajadzīgi.

Rudenī garnizonu no laukiem, kur tomēr allaž varēja kaut ko nome­dīt, bet kādas aitas pazušanu izskaidrot ar dabiskiem iemesliem, pārcēla uz miestiņu, kas bija šī apgabala centrs un kur nepieskatīti klejoja vie­nīgi klaidoņi kaķi (kuri patiešām drīz pazuda).

Pilsētiņa, lepni saukta par Augstpili, pletās uz vienas no Dzeļakmenes nogāzēm un patiesībā bija vien liels ciems ar putekļainām ielām un augstiem akmenskrāvuma žogiem, pār kuriem savus derīgos zarus kāra vīģukoki un savus izspūrušos un nederīgos snaikstīja palmas. Dārzu pavēnī slēpās mazas mājeles nobalsinātām sienām, tumša koka durvīm, pavisam šauriem lodziņiem un konusveidīgiem, smailiem jumtiem, kas palīdzēja mazināt karstumu vasaras dienās un ātrāk aizplūdināt ūdeņus spēcīgo rudens lietavu laikā. Vienība iesoļoja pilsētā, bet neviens to ne­sagaidīja, tikai kāds drūms kareivis ierādīja viņiem vecu aitu kūti, kas turpmāk būšot viņu kazarmas.

—   Paklau, Lāci, — teica Lizentrails, — es negribu tēlot smalku mamzeli, bet te patiešām smird ļaunāk nekā mēslu bedrē, un tas vēl nebūtu nekas, jo pie mēslu smakas mēs esam pieraduši, taču te vispār nav ko elpot. Nav gaisa. Un pieaudzis vīrs te taisni nemaz nevar nostāties. Mums būs jārāpo četreniski kā suņiem.

—    Tad apsēdies, — samierinoši atteica Siuīls, — tā tu mazāk piekusīsi.

Lai nebūtu jākvern piesmirdušajā stallī, viņi, satupuši dubļos, atspie­duši muguru pret akmens sienām, augas dienas sēdēja miestiņa galvenajā laukumā, kur bija veca aka. Tieši iepretī atradās Varas pils — apgabala vislielākā ēka. Tai bija divi stāvi un kolonāde, kas balstīja nevienādas arkas. Augšstāvā dzīvoja gubernators, kāds daligarietis, kurš bija ļoti gara auguma un neiedomājami kalsns, pareizāk, izģindis, — un tas nu tiešām bija grūti saprotami, jo šim vīram vistu netrūka.

—   Viņam žults maitā asinis, — pieņēmumu izteica Trakrails, kuram bija pamatīga pieredze medicīnas mākslā. — Droši vien viņam bijuši tārpi, bet neviens nav viņu kārtīgi izārstējis.

—    Drīzāk tā žults viņam maitā dvēseli, — secināja Lizentrails, ku­ram bija pamatīga pieredze dzīvošanas mākslā. — Viņš droši vien jau piedzimis kā pilnīgs muļķis, un māte pie laika nav viņu kārtīgi iepļaukājusi atšķirībā no manējās, kura gan zināja, kā tā lieta darāma.

Gubernators patiešām bija gaužām savāds: viņa sejā allaž bija redzams nīgrs nelaimīgums, tas lika uzkumpt viņa mugurai, bet muti zem plānā, līkā deguna savilka šķībā vīpsnā.

Apakšstāvā uzturējās neliels garnizons — trīs kavalēristi un četri kājnieki, tepat bija arī zirgu stallis, kā arī tiesas zāle ar palīgtelpām un palīgierīcēm, proti, bendes darba vieta, soda sieksta, galvu cērtamais bluķis, dažāda lieluma un formas knaibles un ogļu trauki, daļa no ku­riem bija piemēroti arī līdzņemšanai izbraukumos uz lauku apvidiem. Visapkārt Varas pilij bija dārzs, kur smaragdzaļā mauriņā ziedēja milzums rožu, — šis košais zaļums izcēlās uz apkārtējā putekļainā pelēcīguma, kas valdīja visā apvidū. Mauriņu ik dienas laistīja, ūdeni spaiņiem sme­ļot no akas augu gadu, arī no jūnija līdz septembrim, kad saules stari krita stāvus un ūdens bija tik maz, ka sievietes, kas bija atnākušas to pa­smelt, nevarēja piepildīt savas krūkas.

Rudenī lietavas beidzot piepildīja aku, un ūdeņi atgriezās arī upītēs starp niedrājiem un oleandriem. Tuvākas un tālākas apkaimes zaļums atkal īpaši neatšķīrās no gubernatora dārza košajiem smaragda toņiem, un varbūt tāpēc kalsnā amatvīra seja ar plāno knābjdegunu sadrūma vēl vairāk un pastiepās garāka.