Pēdējais orks

—    Manus vīrus neviens neaiztiks, — atcirta Rankstrails. — Nekad.

Tai pašā brīdī, kad viņš šos vārdus izrunāja, tie no tukšas brama-

nības pārtapa patiesībā. Tie bija viņa vīri, un viņš bija to Kapteinis. Viņš bija uzņēmies atbildību par to dzīvību un nāvi. Un bija gatavs par tiem atbildēt ar savu galvu.

—   Kaptein, tā ir nepaklausība augstākstāvošajiem. Tevi sakapās ga­balos, un tos gabalus izbaros suņiem.

—Nē, viņš kritīs par apsmieklu, ja ies un kādam žēlosies, ka ir nobijies no algotņa. Viņš klusēs kā mironis kapā. Jau pēc pāris dienām viņš būs pārliecināts, ka pats no brīva prāta sagribējis tevi apžēlot, jo, vesels bū­dams, tu brašāk cīnīsies grāfistes labā.

Kādu brīdi valdīja klusums, kurā jaucās vien vēja šalkoņa. Milzīgi, smagi mākoņi skrēja pāri pakalniem. Tumši zilās debesis ar visiem mā­koņu blāķiem atspīdēja laukuma peļķēs, un tās šķērsoja bars kraukļu.

—   Jūs tikai pildiet manas pavēles, un nekādu nepatikšanu nebūs, — atkal ierunājās Kapteinis. — Es vēl nezinu, kas tās būs par pavēlēm, taču zinu, ka mums nebūs jāmirst badā. Neviens nekādas muļķības nedarīs, un mana galva neaizripos starp gubernatora rožu krūmiem.

—    Kaptein, tu esi traks, tu mūsu dēļ nedrīksti riskēt ar savu galvu.

—   Vīri, — atbildēja Lācis, — es protu visu apdomāt un arī šoreiz ne­kļūdos. Mana galva paliks uz pleciem. Lai tikai prātīgākie no jums pie­skata muļķus, — viņš piebilda, uzlūkodams Siuīlu, — un viss būs labi. Kaprāli Lizentrail, gaidi mani šeit. Un lai neviens nekur neiet, kamēr atgriezīšos.

Kapteinis Rankstrails devās prom, — viņš zināja, ka augļotāja nams ir pēdējais ciema malā un slejas tieši pie pašas kraujas. Viņš sev jautāja, vai ir noslēdzis labu darījumu, un nonāca pie visai nepārliecinošas at­bildes: ar septiņiem grašiem būtu par maz, taču pieci cilvēka zobi no­teikti ir pietiekama cena, lai pārdotu savu dvēseli. Neveiksmes gadījumā viņš taču vienmēr varēs samaksāt ar savu galvu un šo darījumu izbeigt uz visiem laikiem. Rankstrails vēl nebija diezcik tālu, kad viņu panāca Lizentraila balss.

—   Zini, Kaptein, — Lizentrails teica, — tikai tiem, kuri galīgi nekā nedara, nekad nekas nonotiek un nenomaitājas. Arī Tas, kurš radīja Visumu, to darbiņu darot, vismaz kādu pirkstu un kādu zobu noteikti zaudēja.

Kapteinis nesaprata, vai šis apgalvojums uzskatāms par novēlotu at­vainošanos vai piepešu lepnuma izpausmi.

Kaut arī viņš neatskatījās un neko neatbildēja, viņš klusībā noprie­cājās, ka šie vārdi izskanējuši.

Astotā nodaļa

Vecais atvēra durvis un ielaida viņu iekšā. Istaba bija apaļa tāpat kā pati māja, un pašā vidū atradās pavards. Logi bija šauri, un telpā val­dīja puskrēsla. Visapkārt pie sienām neskaitāmās nišāsjindojās grāma­tas, un grāmatas bija arī visur citur — atvērtas, aizvērtas, lielas un mazas tās bija sakrautas ari uz grīdas un uz liela, apaļa akmensozola galda, kas aizņēma teju vai pusi telpas. Uz cita galdiņa bija arī zoss spalvas, perga­menta loksnes, dīvaini priekšmeti, kādus Rankstrails nekad agrāk nebija redzējis, un resnas, zemos māla svečturos iestiprinātas sveces, it kā nak­tīs šis vecais vīrs nevis gulētu, bet nodarbotos ar lietām, kam vajadzīgs daudz gaismas. Ārējā lokā sveču bija maz, un tās bija ļoti dārgas, tāpat kā vistas. Parasti katrai puslīdz pārtikušai ģimenei bija viena svece, kuru izmantoja tikai ārkārtas gadījumos: ja slims bērns naktī vēma vai kādai sievai tumsā pienāca laiks dzemdēt; ja kādam bija jāmirst, sveces nededzināja, jo to darbu var paveikt arī bez gaismas, pareizāk, tumsā tas izdodas vēl labāk. Citādi naktīs visi gulēja, un nebija nekādas vajadzības kliedēt tumsu. Vecais droši vien naktis pavadīja nomodā. Rankstrailam šī doma šķita vienlaikus satraucoša un valdzinoša. Arī viņš pats taču nak­tis vienmēr pavadīja vaļējām acīm un možu prātu, bet tagad savā ziņā bija atklājis, ka nav vienīgais, kurš izmanto tumsas laiku. Resns, resns ruds runcis gulēja uz vienīgā ķebļa un, Rankstrailam ienākot, pat nepa­cēla galvu. Pavards bija domāts gan ēdiena gatavošanai, gan apsildīša­nai, un istabā patiešām bija silts kā pavasara pēcpusdienā, bet virs sīkas liesmiņas viegli šūpojās ķēdē iekārts pamatīgs vara katls. Visu bija pie­pildījis ne ar ko nesajaucamais pupiņu aromāts, un šī smarža vienā mirklī piepildīja arī Rankstrailu, pārpludinot viņa kuņģi ar krampjainu iekāri, bet sirdi ar mežonīgām ilgām — atmiņām par siltu ēdienu, ko var baudīt, sēdot zem jumta pie īsta pavarda.

Aizdevējs bija ļoti laipns un nekādi nekomentēja to, ka Rankstrails tik piepeši mainījis domas. Ielaidis Rankstrailu mājā, tas piedāvājās viņu pacienāt ar kausu sidra, kas — kā viņam nācās paskaidrot — bija no āboliem gatavots dzēriens, bet pēc tam Aizdevējs skaidroja arī vārda pacienāt nozīmi: par piedāvāto dzēriena kausu nevajadzēs maksāt un tas neuzliks nekādus pienākumus vai saistības.