Pēdējais orks

—   Jā, garšīgi, — viņu pārtrauca vecais, — taču īstā problēma atkal ir ūdens trūkums. Koku saknes aiztur ūdeni. Tur, kur koku nav, ūdens pazūd, jo to visu aprij zeme. Katra vasara ir arvien garāka un sausāka par iepriekšējo. Viss kļūst dzeltens. Dubļi pārvēršas putekļos. Mums no jauna jāatved šurp govis un jādod cilvēkiem darbs, jo citādi sausuma dēļ zeme kļūs pavisam neauglīga un izmisums šejieniešus pamudinās uz laupītāju gaitām, un tie tvers rokā cirvjus, bet sejas paslēps aiz melnām maskām. Es neesmu nekāds asinssūcējs, es esmu Aizdevējs. Negribu iz­sūkt pēdējās dzīvības sulas, gribu aizdot naudu, lai ļaudis atkal dzīvotu pārticīgi un zeme būtu zaļa.

Vecais vīrs stāvēja slīpi krītošajos pievakares saules staros, cieši rau­dzījās uz Rankstrailu, un viņa kalsnajā sejā bija manāms jauns spēks, bet viss stāvs bija izslējies staltāks lepnumā par tikko izrunātajiem vārdiem.

Kapteinis papurināja galvu.

—    Vai tad jūs viņiem nevarētu vienkārši iedot naudu? Es domāju, šejienes cilvēkiem. Vai arī, ja negribat naudu uzdāvināt, tad aizdodiet viņiem, neprasot atpakaļ vairāk, nekā pats esat iedevis, tā, kā to dara asinssūcēji. Prasiet atdot tikpat, cik aizdevāt. Tā taču būtu godīgāk, jo viņi ir nabaga ļaudis. Es ienīstu augļotājus. Visi algotņi augļotājus ienīst tikpat stipri kā bendes. Ja nebūtu augļotāju, mēs nemaz nebūtu kļuvuši par algotņiem, bet, ja nebūtu benžu, mēs karaspēku sen būtu pametuši.

—   Arī es ienīstu asinssūcējus. Viņi aizdod naudu tiem, kuriem tā izmi­sīgi vajadzīga, bet pēc tam nomoka tos ar nesamaksājamiem procentiem, iedzenot visdziļākajā postā. Un es ienīstu algotņus: tie ir cilvēki, kas pārdod savu zobenu ikvienam, kas gatavs samaksāt. Es esmu Aizdevējs, nevis asinssūcējs. Un jūs esat karavīrs, nevis algotnis — kaut arī die­nestu jūs uzsākāt algas dēļ, ne jau tikai algas dēļ jūs devāties uz pakal­niem un pārmeklējāt tos sprīdi pa sprīdim, ik dienas riskējot ar savu dzīvību. Es esmu Aizdevējs: naudu es nedāvinu, bet aizdodu, jo tikai tā bagātība var vairoties. Ne jau tikai mana bagātība, visu bagātība. Aiz­dodiet man savu zobenu spēku, un es šo zemi atkal pārvērtīšu par dārzu. Naudu dāvināt nedrīkst, jo dāvināto tūlīt izšķiež, turklāt tā uzliek pie­nākumu būt pateicīgam, un tas ir pazemojoši, bet pazemoti cilvēki nespēj cīnīties, nespēj uzvarēt. Savukārt aizdevums, pretī saņemot tikpat lielu summu, arī balstās tikai un vienīgi uz aizdevēja labās gribas un dās­numa, bet dāsnums nevar būt bezgalīgs un tāpat uzspiež pazemojošu pateicību. Man neizdevās panākt, lai jūs no manis pieņemat kaut pusbļodiņu pupu viruma. Bet, ja jūs būtu zemnieks, man itin nekādi neiz­dotos jūs piespiest kā dāvanu pieņemt naudas summu, par kuru jūs varētu nopirkt govi. Aizdevums, kura ņēmējam pēcāk jāatdod nedaudz lielāka naudas summa, ir godīgs un vairo gan aizdevēja, gan ņēmēja bagātību: šādi darījumi var atkārtoties bezgalīgi daudz reižu un liek valstij uz­plaukt pārticībā.

—   Taču atdodamajai summai jābūt tikai nedaudz lielākai, citādi tā ir asinssūkšana.

—    Protams, tikai nedaudz lielākai, jo citādi tā ir asinssūkšana un tiek vairots trūkums, nevis pārticība, tiek izpostīts, nevis radīts. Es aiz­došu naudu govju pirkšanai, bet jūs dosieties pēc govīm. Vienīgi bruņoti vīri šos novadus var šķērsot, nesdami līdzi naudu vai vezdami kaut cik necik vērtīgus lopus.

—    Un kas notiks tālāk? Ko darīsiet, ja kāds jums neatmaksās zeltu, ko būsiet aizdevis? Vedīsiet šo nelaimīgo pie bendes?

—    Dodu jums savu godavārdu. Tā nekad nenotiks.

—   Jūs taču nedomājat, ka pret parāda nemaksātājiem spēku varētu lietot mēs, algotņi?

—   Vēlreiz dodu jums savu godavārdu, un ticiet, ka tam ir liels svars. Tā nemūžam nenotiks. Jūsu gods netiks aptraipīts, un arī jūsu dvēselei nebūs jācieš.

—   Kā tad jūs, sasodīts, viņus piespiedīsiet maksāt? — pacietību zau­dējis, prasīja jaunais Kapteinis.

—   Viņi man maksās, jo viņiem būs izdevīgi to darīt. Vai sapratāt?

—    Nē, — godīgi atbildēja Kapteinis.

—   Nekas. Vai esat ar mieru atvēlēt man jūsu vīru spēkus? Zvēru, ka tas nebūs nekas apkaunojošs. Cik jums ir gadu, kungs?

Rankstrails nodrebēja. Ne tikai tāpēc, ka no šāda jautājuma labprāt būtu izvairījies. Viņu samulsināja uzruna kungs. Šis vārds, attiecināts uz viņu, šķita tik nepiemērots, tik neiederīgs, ka izklausījās smieklīgi, lai neteiktu izsmējīgi.

—    Divdesmit divi, — Rankstrails meloja, — un, ja jums nebūtu iebildumu, man labāk patiktu, ja mani uzrunātu par Kapteini.

—   Labi, Kaptein, varat man atklāt savu vecumu. Apsolu, ka glabāšu jūsu noslēpumu tikpat rūpīgi, kā mēdzu glabāt zeltu.

—    Astoņpadsmit, — atbildēja Rankstrails. Vecais joprojām neno­vērsa skatienu. — Sešpadsmit, — viņš beidzot noteica. — Gandrīz, — viņš piebilda.

—   Labi, — nopriecājās vecais, — jūs esat tai pašā vecumā, kuru sa­sniedzis, sirs Ardvins atkaroja pasauli cilvēku dzimumam. Nūja. Jūs ātri augat, ātri kļūstat pieauguši un pavisam jauni uzsākat karavīru gaitas.

—   Kas — mēs?

Aizdevējs atbildēja, nenoteikti pamādams ar roku.