Pēdējais orks

Septītā vai astotā ceļojuma laikā Rankstrails ievēroja, ka pamazām arvien biežāk gadās sastapt arī citus gājējus: galvenokārt kažokādu un sāls tirgoņus. Lāgiem patrāpījās arī audumu tirgotāji un to krāsainie vezumi, bet lāgiem — dziesminieki, stāstnieki vai žonglieri. Ceļmalās parādījās mazi krodziņi, kalēju kalves, kaltētu kastaņu un mežacūku gaļas desiņu pārdevēji.

Kad nolaidās nakts, Rankstrails pacēla acis un vēroja debesis, kas tagad mirdzēja zvaigznēs un zvaigznājos, ko viņš prata nosaukt vārdā un kas gluži kā savāda šifrētā alfabētā rakstīta karte rādīja ceļu, ja gadījās no tā noklīst. . •

Vecais nebija melojis: govis izrādījās īsta svētība. Pietika ar pavisam neilgu laiku pēc to ierašanās, lai pakalnu virsotnes atkal iekrāsotos zaļas. Diezgan regulāri pasāka smidzināt sīks lietutiņš. Pavasarī oleandru zari atkal pildījās lieliem baltiem un sārtiem ziediem un dubļu straumes pārvērtās mazos strautiņos un urgās.

Kad rudenī, negaisu plosīti, oleandru ziedi novīta, urgas pārtapa īstos strautos, kuros tecēja tīrs ūdens.

Procentus par govju iepirkšanai palienēto naudu parādnieki atmak­sāja ar darba stundām.

Vecais savu strādnieku armiju izmantoja, lai izraktu dziļus kanālus un to gultni izklātu ar mālu kārtu, — kanāli aizsākās no strautiņiem, bet stiepās uz nekurieni. Savukārt starp kanāliem vecais ik pa gabali­ņam garās rindās lika stādīt apelsīnu kokus. Kanāli sākumā bija tukši, bet nolija lietus, tad vēl un vēlreiz, un tie pamazām piepildījās un sāka ņirbēt Saulē. Ūdens nevarēja izspiesties cauri mālam un iesūkties zemē, tāpēc tas aizplūda pa šaurākiem sānu grāvīšiem, kas nebija izoderēti ar māliem, bet stiepās taisni gar nesen stādīto kociņu saknēm. Tā palē­nām dzeltenīgo klajumu izraibināja apelsīnkoku apaļo lapotņu lepnais zaļums.

— Kā teica mūsu kungs Ardvins, vienlaikus ir jāizcīna divi kari, jo tikai tā var gūt noturīgu uzvaru: jākaro gan pret tiem, kuri laupa un slepkavo, gan pret badu, jo reizēm, kad cilvēki ir vāji, bads tos pamudina laupīt un slepkavot, tāpēc visu karošanu atkal nākas sākt no sākuma, — Aizdevējs teica dienā, ko abi bija nolēmuši atzīmēt kā Rankstraila sep­tiņpadsmito dzimšanas dienu. — Zināmā mērā es spēlēju kambarkunga lomu, jo tā pienākums ir dot labus padomus, bet jūs bijāt ķēniņš, jo tā pienākums ir vadīt karaspēku un gādāt par tautas labklājību. Kā jūs do­mājat, vai šodien jūs varētu pieņemt no manis bļodu pupiņu viruma?

—    Kas jūs esat? — jautāja Kapteinis.

—    Kaptein, es taču jums jau teicu, esmu Naiklis, Aizdevējs.

—   Es gribu zināt, kas jūs esat un kurš sakropļojis jūsu kājas. Ja atbilde mani nesarūgtinās, es varbūt pieņemšu no jums bļodu pupiņu viruma.

Vecais, kurš bija stāvējis, noliecies pār katlu, pagriezās un kādu brīdi raudzījās uz Rankstrailu, iekams atbildēja.

—   Es biju pēdējā Daligaras ķēniņa padomnieks, viņa kambarkungs. Ķēniņš bija īsts nejēga, tas nav noliedzams, taču viņš nebija noziedz­nieks. Ja Nebeidzamās lietavas nebūtu pārplūdinājušas pasauli, man būtu izdevies viņu noturēt uz gudrības ceļa. Ir taisnība, ka vienlaikus jāizcīna divi kari, un tāpat ir taisnība, ka ir pavisam viegli vienlaikus zau­dēt abos. Kad pasauli pārņem trūkums un posts, ir viegli noticēt tam, kurš sola glābiņu. Ziniet, Kaptein, kad Cilvēku pasaulei uzbrūk lielas nelaimes, ir pārāk grūti samierināties ar domu, ka visas sāpes un cieša­nas ir nejaušas un neparedzamas. Tad rodas nešķīsts kārdinājums domāt, ka realitāte ir kontrolējama un ka patiešām pastāv kāds, kurš to visu pārvalda un kontrolē, — kāds, kurš vienlaikus ir tik spēcīgs, lai spētu izraisīt visas nelaimes, un tik vājš, lai ciestu no mūsu pretspēka un vajā­šanām, tik viltīgs un gudrs, ka spēj valdīt pār pasauli, bet tik neattapīgs, lai vienā mierā gaidītu, kamēr par saviem nodarījumiem būs jāsaņem sods. Šādas domas cilvēkiem rada ilūzijas, ka viņi paši ir likteņa notei­cēji: vajag tikai atrast un iznīcināt tos, kuri ir atbildīgi par visu cieša­nām, un, tikko tie būs pagalam, dzīve atkal būs tāda pati kā agrāk. Es mēģināju pretoties tolaik, kad Nebeidzamo lietavu pārplūdināto pasauli pārņēma neprāts un elfus apsūdzēja visās ļaundarībās. Jūs taču būsiet tik laipns un neziņosiet savam Valdītājam un Tiesnesim, ka uzturos šeit? Parasti es neciešu pusratā atstātus darbus, tomēr šoreiz man patiktu la­bāk, ja Daligaras bendes nepabeigtu iesākto.

Ari Rankstrailam kādu brīdi vajadzēja apdomāties, iekams viņš spēja atbildēt. Nekad agrāk viņš neko ne no viena nebija pieņēmis, ja ne­skaita vien dažas Lizentraila dotas žāvētas vīģes, un viņam vajadzēja pāris reižu dziļi ievilkt elpu, līdz viņš varēja palūgt, lai Aizdevējs ir tik laipns un pacienā viņu ar pusbļodiņu pupu viruma.