Pēdējais orks

—   Esmu pārliecināts, Kaptein, ka jūs un Ardvinu vieno daudz vai­rāk līdzīgā, nekā jūs nojaušat. Runā, ka jūs protot lasīt.

Rankstrails palocīja galvu, pūlēdamies paslēpt lepnumu aiz vienal­dzīgas izteiksmes.

—    Vai jūs protat lasīt arī karti?

—   Es pat nezinu, kas ir karte. Taču lasīt es protu, — paskaidroja Kap­teinis.

—    Palūkojieties šurp. Te ir vārdi un zīmējumi. Iztēlojieties, ka esat putns un laižaties pāri mūsu novadam. Rau, te ir Augstklinte, šis aplītis ir Dzeļakmenes pakalns, bet šī ir Kluiņakmene…

Kapteinis saprata acumirklī. Patiešām: tas bija tā, itin kā viņš būtu pārtapis putnā, kas lido augstu gaisā un var palūkoties pāri apvārsnim.

—… Tumšie kalni, Daligara… — Rankstrails turpināja, atpazldams iezī­mētās vietas.

—    Tagad apspriedīsim to, kas mums jādara. Es jums uzticēšu savu zeltu. Ar šo naudu jūs šķērsosiet kalnieni un nonāksiet Augstklintes viņā pusē, Kastaņaras plakankalnē.

—   Jā, tas ir vienkārši. Jāiet pa šo ceļu un tad, kad sasniegts visaug­stākais punkts, jānogriežas uz šo pusi un…

—    Pareizi, tur jūs nogriezīsieties uz austrumiem, uz to pusi, kur lec saule. Kastaņaras plakankalni Nebeidzamo lietavu plūdi neskāra, tur govis neapslīka. Kastaņariešiem tās joprojām ir lielā vairumā — to pat ir pārāk daudz, un viņiem nebūtu iebildumu daļu pārdot*; Kastaņara ir ūdeņiem bagāta zeme, taču tur trūkst sāls un metālu, tāpēc turieniešiem vajadzīga nauda, lai varētu iepirkt visu nepieciešamo. Jūs nopirksiet govis, ikreiz pa dažiem dučiem, un atvedīsiet tās šurp. Lai nogādātu Kastaņarā naudu un atgādātu šurp govis, ir vajadzīgi bruņoti pavadoņi, taču domāju, ka jums neviens neuzbruks. Jūs visiem iedvešat pārāk lie­las bailes. Es jums maksāšu tikpat, cik grāfiste, un visiem nodrošināšu pietiekamu un labu ēdienu. Pirmo samaksu saņemsiet, kad atvedīsiet šurp pirmās govis. Kad jūs varētu doties ceļā?

—  Tikko būsiet sagādājis kaut ko ēdamu gan tiem vīriem, kam jādodas ceļā, gan tiem, kuri paliks tepat. Ja vēlaties, tūlīt, — atbildēja Rankstrails.

Viņš palūdza avansā septiņus grašus, atvadījās no vecā un sameklēja zemnieku, kurš aizvien vēl tupēja netālu no bendes darabavietas. Viņš tam iespieda saujā naudu un, ne vārda neteicis, gāja prom.

—    Nobogs as, pavysam nobogs, — zemnieks žēlabaini taisnojās. — Dyžan vajag visteņis.

—   Cilvēku dižen vajag, — neatskatīdamies atbildēja Kapteinis.

Atstājis kaprāli Lizentrailu un pusi savu vīru Augstpilī, kur garni­zona vienīgais pienākums bija sargāt pilsētas putekļus, un devis pavēli pēc iespējas vairāk uzturēties aitu kūtī, lai viņu klātbūtne būtu pēc iespējas nemanāmāka — un tātad mazāk uzkrītoša būtu arī lielas daļas prombūtne, Rankstrails devās ceļā.

Lizentraila nebija līdzās, un tas šķita gandrīz vai kaitinoši, tomēr Rankstrails nebija uzdrošinājies atstāt palicējus dižkareivju ziņā, jo negribēja riskēt ar savu galvu, paļaudamies uz šo viru uzticību un prāta spējām. Rankstrailu uztrauca līdzpaņemtā nauda. Viņam nebija ne jausmas, kā pērkamas govis un kā šādi lopiņi pārliecināmi iet vajadzī­gajā virzienā.

Par spīti visam viņu bija pārņēmis līksms un gaviļains uzbudinājums, kam viņš neprata atrast nosaukumu, — tas nebija tikai satraukums par ceļojumu uz svešu vietu, cerības nopelnīt iztiku tēvam un prieks par iespēju beidzot izrauties no bezdarbības un apātijas.

Kastaņaras plakankalne skatieniem atklājās, tikko viņi bija izgājuši no Augstklintes, — tas bija varens un krāšņs skats uz nebeidzamu za­ļumu, ko veidoja kastaņu lapotnes un kas ielejās sabiezēja tumšākos un piesātinātākos toņos, atgādinot milzīga pūķa zvīņas. Plakankalnē strautu un upīšu bija bez sava gala, daudzas no tām stāvus krita lejā no lielā­kām un mazākām kraujām, veidojot ūdenskritumus un saplūdinot ūde­ņus mazos ezeriņos, kuros atspīdēja debesis. Ūdens čalas un šalkoņa viņus pavadīja ik uz soļa nepārredzamajos kastaņu un paparžu mežos. Ciemi līdzinājās ērgļu ligzdām, kas ierīkotas visaugstākajās klinšu smailēs, kur tos sargāja vareni draudīga skata mūri, bet starp akmeņiem auga durstī­gās opuncijas. Meži bija bišu pilni — kastaņu medus bija salds un tumšs, bet zemeņkoku — gandrīz rūgts. Rankstrails saviem vīriem iemācīja, kā noziesties ar zemēm un dubļiem un kustēties tik lēni, lai varētu maza­jām spārnotajām radībām nolaupīt to, kas visiem šķita esam dievu barība.

Plakankalnes augstākā daļa lepni slējās pret debesīm, paceldamās pāri visiem citiem kalniem, pakalniem un pauguriem, un to klāja tik zaļa un bieza zāles sega, kādu Rankstrails vēl nekad nebija redzējis, un tur ganījās liels pusmežonīgu govju bars. Zālaines izvagoja neskaitāmas urgas un mazas upītes, kuras izgrauza sev ceļu treknajā zemē un veidoja mazu, dzidru dīķīšu miriādes. Šajos dīķos peldēja sīkas, melnas zivteles un arī pa kādai vardei. Rankstrails nodomāja: ja viņam gadītos laime sadzīvot vecumdienas, nevis tikt nokautam kareivja gaitās, viņš pirms nāves vēl kādu reizi gribētu te atgriezties.