Pēdējais orks

Algotņi iepazina savādu tautu— tie bija brīvi un lepni gani, īgni, parupji, neviesmīlīgi un drūmi, un ikviens no šīs cilts ļaudīm staigāja, apbruņojies līdz zobiem tāpat vai vēl vairāk nekā algotņi, un pat šejieniešu sievietes nēsāja ieročus. Ļaudis no Žaļasoža un Žiegurdžiem, lielākajiem ciemiem, kas atradās plakankalnes pašā malā, piekrita viņiem pārdot veselu ganāmpulku teļu un jaunu goteņu.

Kaulēšanās bija ilga un grūta un tika risināta skarbajā šņācošu un čirkstošu skaņu pilnajā vietējā valodā, kurā vēl un vēlreiz tika aplieci­nāts, cik skaisti ir šejienes govslopi:

— Mūsij karvēs tokios gražios…

Par laimi, Kapteinim līdzi bija Trakrails, kurš bija apveltīts ar īpašu nojautu, kas palīdzēja saprast arī svešās valodās teiktā jēgu.

Govis bija nelielas, diezgan kārnas un noskaņotas uz badīšanos, to krāsa svārstījās no brūniem līdz sarkanīgiem toņiem, starp ragiem tām zēla garu, taisnu spalvu kušķi, kas krita pār acīm un padarīja to izskatu vēl nīgrāku un skatienus piktākus, un tās spēja rāpties pa visstāvāka­jām klintīm. Šīm brūnaļām nebija nekā kopīga ar majestātiskajām bal­tajām govīm, kas spoguļojās Varilas dīķu ūdeņos, taču šejienietes bija spēcīgas un nekad nepagura.

Kad pirmās divas nogurdinošās kaulēšanās dienas bija galā, Žaļasoža ciema vecākais, kurš bija visa apgabala augstākā amatpersona, pārvēr­tās: viņa drūmi stingajā sejā viegli nodrebēja lūpu kaktiņi, un tā nepār­protami bija starojoša smaida vietējā versija. Ciema vecākais uzdāvināja Kapteinim īpašu nazi — smalku stiletu ar olīvkoka spalu, kādam bija jābūt ikviena īsta Kastaņaras vīra īpašumā.

Pārdzīt govis nebija nemaz tik grūti, kā viņš bija iedomājies. Sākumā Rankstrails lika tas citu citai piesiet ar gariem valgiem, bet pēcāk sa­prata, ka tās nemaz nemēģina bēgt un, ja vien tām pa ceļam ļauj mierīgi plūkt zāli, nekur nenozūd un labprāt seko cilvēkiem, kas tās vada. Šķēr­sojot Augstklinti, Rankstraila uzbudinājums pārtapa eiforijā. Ļaudis iznāca no ciemiem, lai apsveiktu govju atgriešanos savā novadā. Dau­dziem acīs bija asaras, un tie glāstīja dzīvniekus gluži kā sen zudušus un necerēti atgūtus tuviniekus. Daži sekoja Rankstrailam līdz pat apgabala galvaspilsētai Augstpilij, kur slēdza līgumu ar veco Aizdevēju, kurš kat­ram gribētājam piešķīra pa vienai govij, daļēji prasot samaksu naudā un daļēji liekot parādu atstrādāt. Tikai tie, kuri pilnībā bija norēķinā­jušies par pirmo govi, varēja tikt pie nākamās.

Pēc dažām atpūtas dienām algotņi atkal devās ceļā. Sākot ar trešo ceļojumu, Rankstrails pasāka ņemt līdzi ari Lizentrailu. Viri regulāri tika pie ēdiena, tiem maksāja labu algu, un tie visi, izņemot vienu, viņa dēļ būtu gatavi mesties ugunī. Uzticamo biedru ielenkumā arī Siuīls un viņa postīgā muļķība nebija bīstami. Savām pienīgajām mātēm mau­dami sekoja arī daudzi teliņi, kam drīz vien bija jāizaug par spēcīgiem buļļiem, kuri ganāmpulkiem ļaus pieaugt arvien lielākiem un bagātībai kļūt arvien noturīgākai.

Līdz ar darījumam nepieciešamo naudu vecais vīrs reiz Rankstraila rokās ielika arī grāmatu: tā domāta, lai kavētu laiku garajās un nu jau mierīgajās vakara stundās pie nometnes ugunskura, viņš paskaidroja. Grāmata bija par grāfistes vēsturi. No visiem absurdajiem un neticama­jiem notikumiem, kas viņu bija piemeklējuši, visdīvainākais Rankstrai­lam šķita tas, ka viņa rokās nonākusi grāmata, taču viņš atzina, ka vecajam ir taisnība. Bija jauki ar grāmatu sēdēt pie nometnes ugunskura, tas bija nesalīdzināmi labāk nekā garlaikoties un gaidīt, lai stundas aiz­plūst kā ūdens pār akmeņiem. Sākumā bija vajadzīgs vesels vakars, lai izlasītu nedaudzas rindiņas, pēc tam grūtības pagaisa, un viņa uzmanīgo acu priekšā lappuses pašas skrēja ātras un vieglas kā zaķi pa sniegu. Rak­stītais teksts viņu aizkustināja. Cilvēks vai cilvēki, kas reiz bija rakstī­juši šos vārdus, jau pirms daudziem gadiem bija pārtapuši par zemi un pīšļiem, bet vārdi bija palikuši, tie bija pārvarējuši laiku un nāvi, lai viņš tagad varētu saprast stāstu, kas tiem stāstāms. Rankstraila vīri pirmajos vakaros bikli mēģināja pajokot par Kapteiņa jauno nodarbošanos, taču drīz izsmiekls pārvērtās ziņkārībā un jautājumos. Pacietīgi ar pirkstu vilkdams zīmes ceļa putekļos, it kā rakstītu ar tinti uz pergamenta, Rank­strails sāka mācīt burtus arī viņiem. Reizēm viņš tiem lasīja priekšā, un tad šķita, it kā viņi lasītu visi kopā.

Otrā grāmata bija par astronomiju. Tajā bija arī zīmējumi. Rankstrails beidzot saprata, ka veča mājās redzētie dīvainie vara un misiņa rīki ir domāti zvaigznāju mērīšanai. Trešā grāmata bija par sira Ardvina kara stratēģijām, un, lai saprastu uzrakstus shēmās, Rankstrailam vajadzēja apgūt arī elfu burtus — brīvi lasīt šajā alfabētā viņš neiemācījās, taču vismaz prata saburtot un uzrakstīt pats savu vārdu. Arī šī grāmata viņu aizkustināja. Trakais Rakstvedis viņam bija stāstījis par šīm kaujām, taču klausīties to mutiskajos aprakstos nebija nekas salīdzinājumā ar iespaidu, ko varēja gūt, izpētot, kā tās iezīmētas shēmās.