Pievienošana vairākumam

Pēc brokastīm Ruts jau zināja par Kariju gandrīz visu. Viņa studēja universitātē — Medicīnas fakultātes otrajā kursā … Tēvu neatcerējās, māte bija gājusi bojā pirms dažiem gadiem aviācijas katastrofā. Viņu audzinājusi vecmāmiņa. Vecmāmiņai dienvidos pieder benzīna uzpildīšanas stacija, taču patlaban, līdz ar pāriešanu uz jauniem

degvielas veidiem, vecmāmiņai klājas arvien grūtāk… Karidada ir spiesta strādāt, lai samaksātu par mācībām. Viss kļūst dārgāks, pieaug arī mācību maksa. Viņš, bez šaubām, jau būs dzirdējis …

Nē, viņš par to vēl nav dzirdējis. Viņš vispār nevar iedomāties, kādi ir pašreizējie dzīves apstākļi. Vecās cenas neatceras, bet jaunās … Atmiņā uzpeldēja viņa advokāta vārdi, ko tas pirmajā tikšanās reizē bija teicis: «Jūs, kapteini Dorington, esat bagāts; kaut arī patlaban ir tik smaga konjunktūra, jūs esat ļoti bagāts. Taču jūsu kapitāls ātrāk jālaiž apgrozībā. Zelts ar katru dienu kļūst lētāks…» Viņš toreiz atbildēja, ka padomāšot. Patiešām — būs kaut kas jādara. Kaut vai šī meitene ..,

Viņa vēl aizvien stāstīja, bet Ruts gandrīz neklausījās. Droši vien pat šajā pilsētā būs ne mazums cilvēku, kam vajadzīga palīdzība. Varbūt Regijai arī… Šī doma sāpīgi iedzēla. Regija izjūt trūkumu! Jāmēģina viņu atrast! Cilvēku taču var sameklēt, kaut arī tas būtu mainījis uzvārdu … Bet ja nu viņa pametusi šo valsti?

Karija apklusa, un viņš juta sev pievērstu nopietnu, uzmanīgu skatienu.

—   Vai jūs, Rut, esat par kaut ko noraizējies?

—    Nē… Lai gan — varbūt. Es nepavisam nebiju iedomājies, ka pa šiem gadiem mūsu valstī dzīve kļuvusi tik grūta.

—    Dzīve kļuvusi grūta? Vai tad lielākajai daļai tā vienmēr nav bijusi grūta?

Ruts nodomāja, ka viņai acīmredzot ir taisnība. Jaunībā arī viņam pašam neklājās viegli… Un tomēr viņš negribēja tam piekrist.

—    Vai zināt, Karija, kad es pirmo reizi ieraudzīju šo pilsētu un ienācu šajā hotelī, man šķita, ka tagad mūsu valstī cilvēki nedzīvo slikti… Es domāju — lielākā daļa… Cilvēki uz ielas ir skaisti ģērbušies, nekur es nemanīju graustus…

—    Rut, skrandas un grausti tagad ir cilvēku dvēselēs… Bet tas, ko jūs redzējāt… Šīs mājas un skaistās mašīnas, un pārējais — gandrīz viss ir pirkts uz kredīta, uz parāda. Par to jāmaksā visu mūžu. Un tam, kurš nespēj izdarīt kārtējo iemaksu, tam atņem visu un… pašu izsūta no pilsētas… Ja viņam, protams, neatrodas aizstāvji.

Viņa nodrebēja, izbijusies palūkojās apkārt un apklusa.

Tātad šeit, pilsētā ..

— šeit, pilsētā, var dzivot tikai tie, kuri spēj maksāt… Bet, lai maksātu, ir daudz un smagi jāstrādā. Visu mūžu jāstrādā.

—    Kas notiek ar tiem, kurus izsūta?

Karijas lūpas notrīsēja.

—   Nezinu … Nejautājiet man to, Rut… Vispār nekad nevienam to nejautājiet… Lūdzu…

Ruts pārsteigts ieraudzīja, ka viņa raud.

—    Karija, mīļā, kas jums notika? Nomierinieties! … Nu…

Ruts sniedza viņai savu kabatlakatiņu.

Piespiedusi to pie acīm, Karija caur asarām centās pasmaidīt.

—    Piedodiet, Rut… tūlīt pāries …

Taču viņas kalsnie pleci atkal nodrebēja raudās.

Ruts ielēja glāzē mazliet vīna un piespieda Kariju iedzert dažus malkus. Viņš dzirdēja, kā pret glāzes malu atsitas viņas zobi.

Ruts paņēma cigareti. Tajā pašā mirklī pieripoja robots — oficiants — un veikli pastiepa pirkstu. Tā galā uzzibsnīja iesarkana dzirkstele. Ruts aizsmēķēja no pastieptā pirksta un dziļi ievilka dūmus.

Karija sēdēja, galvu zemu nodūrusi. Tumšo matu cirtas nokarājās viņai uz krūtīm un aizsedza seju. Kleitas izgriezumā no mežģīnēm izslīdēja zelta ķēdīte. Nē, ķēdītes galā nebija vecā burinieka silueta… Tur karājās mazs zelta krustiņš.

Ievilkdams spēcīgos, aromātiskos dūmus, Ruts centās aptvert, kas gan īsti bija noticis. Viņa neizskatījās pēc narkomānes … Varbūt Karija gluži vienkārši ir histēriķe? Arī tas maz ticams. Karija šķita pilnīgi normāla meitene, viņas spriedumi bija itin prātīgi, kamēr viņš nepajautāja par tiem, kurus izsūta … Viņai ir labs augums, glītas kājas; acīmredzot viņa ir lieliska sportiste. Sasodīts, vai notikusi kāda nelaime? … Nesena smaga pārdzīvojuma neaizdzijusi brūce? Viņš ar savu jautājumu būtu to uzplēsis?… Ruts juta, ka šajos apstākļos aizvien vairāk apjūk. Cita pēc citas pār viņu vēlās neskaidrības…

Pirmo reizi kaut kur dziļi apziņā atausa doma, ka tur — kosmosa neizmērojamās tālēs — viss bija daudz vienkāršāk un skaidrāk. Bija saspringts darbs, kas neļāva gremdēties savās izjūtās, un bija sapnis, kas mirdzēja cauri mūžīgās nakts tumsai. Te viss izskatījās daudz sarežģītāk … Šī savādā pilsēta, kurā neviens nebija drošs par

rītdienu, šī meitene ar savām neizraudātajām bēdām, Vienlīdzīgo Padome …

Karija sakustējās. Tad pacēla galvu, atmeta atpakaļ matus un paskatījās uz viņu. Meitenes seja jau bija mierīga, tikai acis bija zaudējušas iepriekšējo mirdzumu.

—- Esmu slikta skolotāja un gide, vai ne? — Viņa skumji pasmaidīja. — Jums būs jāmeklē kāds cits, Rut.

Karija gribēja piecelties no galda, taču Ruts steigšus satvēra viņu aiz rokas. Rutām pēkšņi bija sameties baisi, ka viņa tūlīt aizies un viņš atkal paliks viens ar savām domām.