Pievienošana vairākumam

—           Karija, nemainiet tik bieži savus lēmņmus, — viņš lūdza ne visai pārliecinoši.

Karija vērīgi palūkojās uz viņu.

—          Man šķita, ka jūs pats, Rut, esat pārdomājis. Es jums sabojāju tik lieliskas brokastis.

Viņam kā akmens novēlās no sirds.

—    Tātad jūs paliksiet?

—    Ja jūs nedzīsiet mani prom.

Ruts skaļi iesmējās.

—          Ja jūs zinātu, Karija, cik ļoti es vēlos, lai jūs paliktu …

Arī viņa pasmaidīja — koķeti un mazliet zobgalīgi.

—    Vai šie vārdi jāuzņem nopietni?

—    Bez šaubām, — Ruts dedzīgi apgalvoja.

Viņi izgāja no restorāna un nobrauca ar ātrgaitas liftu hallē. Iepriekšējā portjē vietā jau dežurēja jauns puisis ar zilām, izvalbītām acīm. Kad viņi piegāja, portjē godbijīgi paklanījās.

—    Nu, kur mēs dosimies? — Ruts jautāja.

Viņa iekoda lūpā.

—           Patiešām nezinu. Šeit, centrā, patlaban visur ir sastrēgumi.

Ruts palūkojās pa halles stiklotajām durvīm. Visdažādāko krāsu automašīnu straumes tik tikko kustējās uz priekšu pretējos virzienos.

—    Ja nu mēs paņemtu spārngriezi?

Karijai iemirdzējās acis.

—           Ak, tas būtu lieliski! Vai zināt, Rut, es nekad neesmu ar to lidojusi.

—          Nolemts? Spārngriezi! — Ruts uzsauca, vērsdamies pie rudmatainā portjē.

—           Klausos, kapteini! Ar pilotu? — Portjē sastinga, gaidot atbildi.

Es pats vadīšu mašīnu.

—           Tieši tā, kapteini! — Portjē resnie pirksti pārskrēja pār birojā iemontētā paneļa krāsainajām spiedpogām. — Spārngriezis numurs simt divpadsmit gaida jūs uz hoteļa jumta, kapteini. Novēlu patīkamu lidojumu!

Pēc mirkļa viņi jau bija uz viesnīcas lēzenā jumta. Karija palūkojās apkārt un iesaucās:

—          Kāds skaistums! Nemūžam nebūtu domājusi, ka no augšas pilsēta ir tik brīnumjauka.

—    Vai tad jūs to nebijāt redzējusi no augšas?

—    No tāda augstuma ne.

—    Bet no aviona?

—           Es neesmu lidojusi ar avionu. Es vispār nekad neesmu pacēlusies gaisā, Rut. Nebrīnieties… Lielākā daļa no tiem, kas dzīvo tur, lejā, arī nav lidojuši ar avioniem.

—          Vai tas ir iespējams? Kosmisko pārlidojumu gadsimtā …

—           Liktenis ir devis iespēju doties kosmosā vienīgi dažiem izredzētajiem. Tādiem kā jums, Rut. Taču jūsu ir tikai simti, bet tur, lejā, mīt miljoni. Lielum lielais vairums lejā dzīvojošo nevar atļauties tālus ceļojumus. Vienīgi daži atvaļinājuma laikā izbrauc uz kalniem vai jūrmalu …

—    Bet man šķita, ka manā jaunībā ..

Karija viņu tūlīt pārtrauca:

—           Droši vien bija tāpat, Rut. Jūs tikai ātri nokļuvāt starp izredzētajiem …

Ruts pavīpsnāja, atcerējies savu jaunību.

Viņi piegāja pie spārngrieža. Tas bija jauns modelis, un Ruts nodomāja, vai nav kļūdījies, atteikdamies no pilota—robota pakalpojumiem. Taču, pārlaidis ātru skatienu vadības panelim, viņš nomierinājās. Iztiksim!… Katrā ziņā nav sarežģītāk kā vadīt «Meteoru».

—          Tas ir mazliet līdzīgs caurspīdīgai spārei, vai nav tiesa? — ieminējās Karija.

—    Vai arī ziepju burbulim salmiņa galā.

Karija sasita plaukstas.

—    Tas tik būs brīnums — lidot ziepju burbulī!

Spārngrieža caurspīdīgā kabīne patiešām atgādināja

pagarinātu ziepju burbuli. Aizmugurē atradās gandrīz caurspīdīgs korpuss. Tajā bija degvielas tvertnes un dzinējs. Pret korpusu slīpā trijstūrī balstījās sudrabaini spārni. Apakšā bija divi pāri nelielu riteņu ar piepūšamām riepām.

Ruts pagrūda ar roku caurspīdīgo kabīni, un viss spārn- griezis nodrebēja, it kā tas būtu tikai uzzīmēts uz debesu velves zilā audekla.

—    Ak, vai tik tas ir pietiekami izturīgs? — Karija šaubījās.

—    Tā ir laba mašīna, — Ruts apgalvoja, — ērta un droša. Ar tādām lido pat uz Plutona.

Kabīnē bija četras vietas. Ruts iekārtojās pilota krēslā un apsēdināja Kariju sev blakus. Klusu aizbīdījās caurspīdīgās durvis. Karija paliecās uz priekšu un ieķērās ar abām rokām sēdekļa balstos. Viņas seja aiz satraukuma nobālēja. Ruts sāņus palūkojās Karijā un pasmaidīja.

—    Karija, neesiet tik saspringta! Brīvi atlaidieties krēslā. Tūlīt es jums iemācīšu, kā šī spāre vadāma. Raugieties šurpu: paceļam spārnus …

Viņš ar kāju nospieda grīdā sarkanu pedāli. Atskanēja klusa švīkstoņa, un Karija, palūkojusies augšup, ieraudzīja, ka virs kabīnes izslienas spīdīgs masts, bet uz tā izplešas un sāk strauji griezties spārni.

—   Tas nu būtu viss, — Ruts teica, — lidosim!

Spārngriezis nodrebēja un sāka skriet uz jumta malu.

Jau pēc mirkļa viņiem zem kājām pavērās bezdibenis un šajā bezdibenī neizsakāmi tālu lejā tveicīgā dūmakā — pilsētas kvartālu četrstūri.

Karija novaidējās un, parāvusi kājas zem sēdekļa, ar pirkstiem, kas bija kļuvuši balti, krampjaini ieķērās Ruta vējjakas piedurknē. Spārngriezis strauji sasvērās un ar plašu virāžu drāzās lejup. Karija aiz šausmām iekliedzās un, acis aizmiegusi, paslēpa seju Rutām pie krūtīm. Viņš smaidīdams izlīdzināja spārngrieža gaitu, aplika kreiso roku meitenei ap vidukli, bet ar labo saņēma viņas mazo plaukstu un, uzlicis to uz stūres, paslēpa zem savas platās rokas.

—    Skatieties, kā mēs lidojam! Vadīsim mašīnu abi…

Karija atvēra acis. Spārngriezis, uzņemdams ātrumu,