Pievienošana vairākumam

—          Tie ir slikti roboti, kapteini Dorington. Vissliktākie. Ļaunāku vairs nav. Viņi var visu.

—    Ko tas nozīmē —- visu? Kāda ir viņu specializācija?

—          Viņiem nav specializācijas. Viņi var visu. Daži strādā policijā. Bet šis nestrādā policijā.

—    Kāpēc tu tā domā?

—    Es ne …

—    Labi, labi… Kāpēc tu teici, ka šis nav no policijas?

—   Viņam nebija numura un nūjas.

-— Vai tu viņu agrāk netiki redzējis?

—    Nē.

—    Paldies, Io… Tagad atnes man glāzi sodas ūdeni.

—    Vai vakariņas arī?

—   Nē, es negribu ēst. Tikai glāzi sodas ūdeni.

Tūlīt, kapteini!

Io nozuda. Ruts izgāja uz balkona. Lejā pletās naksni gās Roktaunas uguņu jūra. Spilgti mirdzēja taisnās kā bultas centra maģistrāles; reklāmas pulsēja zajās un sarkanās ugunīs. No augšas šķita, ka pilsētas centru pārņēmušas grandioza, fantastiska ugunsgrēka daudzkrāsainas liesmas. Nomalēs gaismas bija mazāk, bet tur plaiksnīja tumšsarkana un dzeltena rūsa — kaut kas uzzibsnīja, dzirksteļoja, izšķīda ugunīgās sprikstis. Acīmredzot dala fabriku strādāja arī naktī. Ruts sameklēja to vietu, kur atradās Karijas hospitālis. Tas bija tur — aiz pēdējās gaisaceļa lentes … Laba meitene … Ruts centās atcerēties viņas seju … Karija kaut kādā ziņā atgādināja Džeinu … Varbūt tāpēc, ka tūlīt viņam noticēja… Kādu smagu noslēpumu viņa glabā savā sirdī? Šis izmisuma uzplūds, kad viņi brokastoja… Jā, daudz kas nav saprotams: kaut vai atgadījums ar vēstuli, svešais robots, kurš te

ieradies… Kā rādās, Vienlīdzīgo Virspadome nav tikai maniaku izdoma… Ja viņu rīcībā ir vispilnīgākās konstrukcijas roboti — tie, kurus izmanto policija, — tas jau ir spēks… Kas viņi tādi ir? Kaut kāds varens gangs, kas iedveš šausmas hoteļu un veikalu īpašniekiem? Bet ko viņi tādā gadījumā grib no Ruta? Iebaidīt — tas ir skaidrs. Bet kādēļ?

Uz balkona izripoja Io ar paplāti. Tā bija piekrauta ar pudelēm.

—           Kāpēc tā? — Ruts brīnījās. — Es taču lūdzu tikai sodas ūdeni.

—    Vakar vakarā jūs to visu te dzērāt.

—    Lai nu tā būtu. Noliec istabā uz galda.

Io izpildīja rīkojumu un atkal parādījās uz balkona.

—    Vai uzklāt gultu, kapteini Dorington?

—    Nevajag. Es vēl negribu gulēt. Tu vari atpūsties.

—          Atļaujiet piezīmēt, kapteini, ka manas konstrukcijas roboti nekad ne…

—          A, piedod, Iol Es atkal aizmirsu.. Ej dari savus darbus. Ja vajadzēs, pasaukšu.

Io palika turpat mīņājamies.

—           Vai ir vēl kaut kas? — Ruts jautāja, aizsmēķēdams cigareti.

—           Jā. Ko lai dara ar vakariņām — ielikt ledusskapi vai izmest atkritumvadā?

—    Dari, kā uzskati par pareizāku.

Io nemirkšķinādams blenza uz Rutu, tad viņa ačeles iezibsnījās, un viņš teica:

—    Ielikšu ledusskapī.

—    Re nu, cik lieliski! — Ruts piekrita.

Vērodams, kā virpuļo reklāmas, Ruts izsmēķēja cigareti un iegāja atpakaļ istabā. Apsēdies pie gaida, viņš iegrima domās, kādu kokteili pagatavot. Viņš vēl nebija galīgi izlēmis, te pēkšņi viens no ekrāniem iegaismojās. Vispirms atskanēja metronoma tikšķi, tad uz ekrāna parādījās kaut kāda militāra persona. Militārā persona noklepojās un pavēstīja, ka pilsēta atrodoties draudīgā stāvoklī. Varbūtējā ienaidnieka trieciens gaidāms pēc divpadsmit trīspadsmit minūtēm. Visiem jādodas uz patvertnēm. Pēc četrām minūtēm tiks izslēgts apgaismojums. Militārais pazuda, un no jauna trauksmaini sāka tikšķēt metronoms.

Ruts nogrozīja galvu un sāka jaukt kokteili. Durvīs

parādījās Io un nemirkšķinādams blenza uz viņu ar savām iesarkanajām ačelēm.

—           Ko teiksi? — Ruts jautāja, pievienodams gandrīz gatavajam maisījumam pāris pilienu piparmētru liķiera.

—    Tika izziņota trauksme.

—    Tad jau lieliski.

—    Jums jābrauc lejā uz patvertni.

—    Bet tev?

—    Man tas nav nepieciešams. Tā ir mācību trauksme.

—    Bet ja būtu īstā trauksme?

—    Tad tiktu dots īpašs rīkojums.

—           Ja mēs abi nodzīvosim līdz īstajai trauksmei, Io, mēs dosimies uz patvertni. Bet pagaidām paliksim abi šeit.

—    Kā vēlaties, kapteini Dorington! _

—           Starp citu, — Ruts piebilda, no'garšodams kokteili, — man šķiet, ka nebūs liela starpība, kur mēs abi atrādīsimies arī īstas trauksmes gadījumā «nulles» brīdī…

Gaisma sāka bālēt un nodzisa.

Ruts ar glāzi rokā izgāja uz balkona. Io viņam sekoja.

Pilsēta bija pazudusi. Lejā pletās necaurredzama tumsa. Melnajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Tikai kaut kur no kreisās puses atplūda blāva gaisma. Ruts pārliecās pār balustrādi un ieraudzīja virs paša horizonta plānu dilstoša mēness sirpi.

—           Ja ir mācību trauksme, viņi to neizslēdz, — Io paskaidroja.

Ruts pamāja un iedzēra vēl dažus malkus kokteiļa. Par spīti trauksmei, kokteilis bija izdevies lielisks.

Tikai pēc pusstundas no jauna iedegās gaisma. Pirms tam tas pats militārais vēlreiz parādījās uz ekrāna un, paziņojis, ka tā bijusi mācību trauksme, atļāva Roktaunas iedzīvotājiem atstāt patvertnes un atgriezties savās gultās.