Pievienošana vairākumam

Ruts nolēma nestrīdēties. Viņi nogriezās kādā šķērsielā, pēc tam vēl vienā. Karija smagi elpoja, un bija redzams, ka viņa iet ar pēdējiem spēkiem. Ruts viņu apkampa, un viņa gandrīz iekārās tam rokā. Vēl daži pagriezieni. Kāda maza šķērsieliņa ar nelielu veikaliņu, bāru un kafejnīcu spilgtām izkārtnēm. Seit gandrīz nemaz vairs, nebija automašīnu, bet gājēju pūlis bija kļuvis manāmi retāks. Beidzot Karija atgrūda vaļā stiklotas durvis. Viņi nogāja dažus pakāpienus lejā. Tā bija neliela bufete, bet varbūt tikai dzertuve. Pie vienas sienas bija bārs un lete, apsista ar spožu varu, kā arī desmit mazu galdiņu un spēļu automāts neliela skapja veidā. Pie letes un galdiņiem sēdēja daži spilgti ģērbušies pāri. Neviens nepievērsa Rutām un Karijai uzmanību. Karija aizveda Rutu uz pašu zāles kaktu pie brīva galdiņa un lika apsēsties ar muguru pret durvīm. Pati apsēdās viņam blakus pavisam tuvu, bet tā, lai redzētu zāli. Viņa nenoņēma savu kovboja cepuri, pat nolaida zemāk plīvurīti. Paskatījies apkārt, Ruts ievēroja, ka tuvākie galdiņi ir brīvi. Pametis leti, viņiem tuvojās bārmenis pusmūža gados. Karija klusēdama parādīja viņam divus pirkstus. Bārmenis atnesa divas krūzes auksta alus, nolika tās uz galda un, ne vārda neteicis, aizgāja.

—    Izliecies, ka tu dzer alu… — Karija ar lūpām pieskārās savas krūzes malai. — Rut, mīļais, es visu zinu,, —- viņa sāka tikko dzirdami čukstēt. — Tu esi saņēmis vēstuli lielā tumšā aploksnē… Tev tūlīt jābrauc prom! Nekavējoties, Rut…

—    Vai tu, mīļā, domā, ka tas ir tik nopietni?

—           Rut, tas ir nāves spriedums. Spriedums, no kura vienīgais glābiņš ir bēgšana.

—           Bet ko tas viss nozīmē? Kuram ir bijušas tiesības man kaut ko piespriest? Par ko?

—           Rut, klusāk! Nav jēgas runāt par tiesībām. Tu pat nevari iedomāties, kā tavas prombūtnes laikā viss pārvērties.

—    Kas ir Vienlīdzīgo Virspadome?

—           Klusāk… Par to vēlāk… Mums patlaban ir maz laika … Cik dienu viņi tev deva?

—    Desmit… Tas ir, nu jau atlikušas astoņas . ..

—           Tad viss vēl nav zaudēts. Klausies uzmanīgi. Brauc prom šodien pat, vēlākais — rīt no rīta, kamēr viņi vēl nav noorganizējuši nepārtrauktu izsekošanu. Aizbrauc uz kādu lielu pilsētu, kurā vieglāk nozust. Pēc tam, tiklīdz rodas izdevība, uz citu valsti. Tas nebūs viegli, Rut, tomēr ceru … ka tev izdosies …

Ruts saņēma viņas roku.

—           Karija, vai tu varētu… vai tu gribētu braukt man līdzi?

Viņas lūpas notrīsēja un acis zem plīvura pieplūda ar asarām.

—           Nē, Rut, diemžēl tas… tas nepavisam nav iespējams. Varbūt vēlāk, kad tu būsi drošībā un … aicināsi mani…

—    Bet vai tu apsoli?

—    Mīļais, es neko nevaru apsolīt. Vismaz tagad ne.

Viņa novērsās, taču Ruts neatlaida viņas roku.

—           Karija, tu nevari iedomāties, kas tu man esi kļuvusi šajās divās dienās …

Viņa mēģināja pasmaidīt.

—           Droši vien varu … mazliet… Bet tu, Rut, šķiet, vēl neapzinies briesmas, un tas… tas ir pats šausmīgākais. Vai tad tu nejuti, kā tev apkārt viss kopš vakardienas mainījies?

—           Protams, — viņš pamāja, pārklādams skūpstiem viņas rokas. — Es taču satiku tevi…

—           Nemoki mani, Rut! — Viņa mēģināja atbrīvot rokas. — Laiks rit. Tūlīt mēs šķirsimies, bet es vēl neesmu paguvusi tev neko pateikt.

—    Šķirsimies? …

—    Rut, tas ir nepieciešams. Ja mūs tagad ieraudzīs kopā, būs slikti ne vien tev, bet arī man… Tie, kuri nosūtīja tev vēstuli, tie… ir spējīgi uz visu. Viņi ir visur … Neviens neuzdrošināsies iejaukties …

—    Karija, mīļā, tici, es varu . ..

—    Neko tu nevari, Rut.

—    Ja grieztos policijā?

—    Ak, cik tu esi naivs!

—    Vai pie paša kosmisko pētījumu ministra?

—    Rut, tu neko negribi saprast. Tu vēl aizvien iedomājies, ka esi kosmosā, bet tu jau sesto dienu esi uz Zemes … Klausies, — viņa atkal sāka čukstēt, — man tūlīt būs jāiet prom. Redzi, — viņa iebāza Rutām saujā mazu bieza papīra strēmelīti, — te ir uzrakstīts, kā mani sameklēt. Taču apsoli, ka to nedarīsi, iekams pats nebūsi drošībā. Vai apsoli?

—    Apsolu …

—    Tagad paliec sveiks, Rut! Vairāk neko es nevarēju tavā labā izdarīt.

—    Pagaidi, Karija! Es vēl aizvien neko nesaprotu! Pirmkārt — kā tu uzzināji? …

—    Nav svarīgi, ak, Rut, tas viss nav svarīgi. Pieņemsim, ka tas gadījās nejauši. Galvenais, lai tu man ticētu. Vai tu man tici, Rut?

—    Ticu… Ticu un gaidīšu! Bet tev droši vien vajadzīga nauda?

—    Ai nē, nē, nē… Man nekā nevajag… Es iziešu caur saimnieka istabu… Pasēdi vēl brītiņu, izdzer alu un tad ej prom. Līdz «Paradīzei» nav vairāk kā desmit minūšu gājiens … Papūlies aizbraukt jau šodien … — Viņa ātri noskūpstīja Rutu, izslīdēja no viņa rokām un aizskrēja. *