Pievienošana vairākumam

dīja ar pirkstu, kura poga jāspiež. Viņa pirksta galā uzliesmoja un nodzisa sārta dzirkstelīte.

—     Io, no tava pirksta arī var aizsmēķēt cigārus, — Ruts ieminējās, pieceldamies no krēsla.

—    No visiem, — ar lepnuma pieskaņu nosvepstēja robots. Viņš izpleta roku pirkstus, un to galos uzliesmoja spožas dzirkstis. — Bet tā nevajag darīt, — Io piebilda. — Liels enerģijas patēriņš, un var izcelties ugunsgrēks.

—    Izrādās, ka tu esi visai labi apbruņots. Ja tev uzbruks gangsteri, tu tiem vari lieliski dot piesmēķēt…

—    Nē, — Io teica, — gangsteriem es nedošu piesmēķēt. Es aizsargāšos.

—    Tieši to jau es domāju, — Ruts apstiprināja. — Ugunīgi pirksti nav slikts aizsargāšanās ierocis.

—    Nē, — Io atkal iebilda. — Lai aizsargātos, ir īpaša programma. Taču, lai to ieslēgtu, jāizvelk drošinātājs.

—    Drošinātājs?

—    Jā. Tas te. — Io piebakstīja sev ar pirkstu apmēram tur, kur cilvēkam ir sirds. — Ja to izvelk, manas sistēmas robots var aizsargāties līdz pilnīgai iznīcināšanai.

—    Citiem vārdiem sakot, bez bailēm un līdz uzvarai.

—    Bet pēc tam manas sistēmas robots jānosūta uz pār- kausēšanu. Tāpēc nedrīkst izvilkt drošinātāju.

—    Tātad viss skaidrs, — teica Ruts un devās uz vannas istabu.

* * *

Šo nakti Ruts negulēja. Pat nemēģināja to darīt. Viņš apsēdās krēslā pie galda, uz kura Io bija nolicis paplāti ar pudelēm. Ruts nespēja piespiest sevi sagatavot kokteili. Glāzi pēc glāzes viņš ielēja no pudelēm, kurās bija kas stiprāks, un dzēra tās citu pēc citas. Viņš nenoreiba, pat gluži pretēji — galva kļuva skaidrāka, izzuda tukšuma un bezspēcības sajūta, atgriezās miers un pašpārliecība. No rīta rīcības programma bija izdomāta …

Viņš, bez šaubām, izpildīs Karijai doto solījumu un aizbrauks no Roktaunas, bet mazliet vēlāk. Viņa pienākums ir atrast slepkavas un nodot tiesai, ja šeit tāda ir. Pretējā gadījumā viņš pats tos sodīs … Viņš vēl nezināja, kā to izdarīs, taču skaidri apzinājās: ja viņš to neizdarīs, viņam nebūs tiesību domāt par kaut ko citu. Visi apsvērumi par paša drošību tagad bija atvirzījušies sāņus. Pirmām kārtām — viņa parāds Karijas piemiņai. Bez šaubām, tas nav labi, ka viņš ir gluži viens. Pat uz Io palīdzību nebija ko cerēt… Tomēr zināmas izredzes viņam ir! … Viņa rīcībā ir septiņas dienas, tas nav maz. Kad bija jāuzmin Rēgu Labirinta noslēpums, viņam bija trīsreiz mazāk laika. Pretinieks arī bija diez vai mazāk bīstams un viltīgs… Bet viņš bija uzminējis noslēpumu un atradis izeju, kā glābties.

Rītausma viņu sastapa uz balkona. Viņš raudzījās guļošās pilsētas kvartālu aprisēs. Kaut kur tur, lejā, ieperinājušies briesmoņi — vēl ļaunāki par tiem, kādus viņš bija iznīcinājis Rēgu Labirintā, briesmoņi, kuru vainas dēļ Karijas burvīgais ķermenis šonakt kļuva par pelnu sauju. Viņam tie jāatrod .. . Vai arī, Ruts pavīpsnāja, jāpievienojas vairākumam … Miljardiem nelaiķu, kuru vidū jau ir Džeina, Karija un varbūt pat Regija… Savādi, šoreiz atceroties viņu, sirdī vairs neiedūra dziļa sāpe. Rutām pēkšņi bija radusies pārliecība, ka šajā pēdējā cīniņā, kuru viņš sāk, Regija, ja būtu bijusi blakus, katrā ziņā nostātos viņa pusē. Un viņš justos vēl stiprāks.

Mākoņu plaisās arvien spožāk iedegās rītausma. Nobālēja zvaigznes, virs galvas aizvien gaišāka kļuva debess. Tikai lejā, «Paradīzes» pakājē, gulēja tumsa. Cauri tai tik tikko spraucās ielu apgaismojuma pavedieni, vēl nenodzēstu reklāmu reti zibšņi, braucošo mašīnu gaismas lāsumi. Dienvidos un dienvidaustrumos milža padebeši. Tie tuvojās. Mākoņu ēna pakāpeniski noslīga pār pilsētu, kura modās no miega .. .

Io no rīta ieradās ar tukšu paplāti. Pasta sūtījumu nebija. Ruts neko arī negaidīja. Viņu interesēja tikai viens: vai Vienlīdzīgo Virspadome atgādinās par sevi? Taču ari tā pagaidām klusēja. Acīmredzot nogaidīja, domājot, ka viņš vēl nav atguvies pēc vakardienas … Jo labāk! Varbūt šodien vispār liks viņu mierā.

Ruts bija paņēmis līdzi no «Meteora» tikai dažas mantas, un starp tām bija neliela automātiska pistole — ierocis, ar kuru nekad negadījās kļūme un kuram piemita milzīgs iznīcinošs spēks. Pistolei bija divi stobri: augšējais šāva ar parastajām lodēm, bet apakšējais — ar urāna lodēm. Pietika ar vienu tādu lodi, lai iznīcinātu automašīnu vai avionu. Cilvēks, kuram trāpīja tāda lode, gluži vienkārši izkūpēja gaisā… Ruts bija paņēmis pistoli kā

suvenīru, bet tagad tā varēja noderēt. Tā bija nolikta čemodānā pašā apakšā — turpat, kur daži urāna rūdas paraugi un mazs pūkains pērtiķītis — Džeinas iemīļotā lellīte. Ruts izņēma no sienas skapja čemodānu, atvēra to un iebāza roku līdz pašam ceļasomas dibenam. Pataustīja… Pistoles nebija. Vēl neticēdams, Ruts izbēra visu čemodāna saturu uz grīdas. Pistoles tur nebija.

Ruts paberzēja pieri ar delnas virspusi. Atkal aizsteigušies priekšā … Vēl viens punkts viņiem par labu!…

Izdzirdējis troksni, parādījās Io un, neteikdams ne vārda, blenza uz nekārtībā sasviestajām mantām.

—    Novāc! — Ruts īsi pavēlēja.

Io apsēdās pie čemodāna.