Pievienošana vairākumam

«Protams, nav izslēgts, ka to varējis izstrādāt Io,» Ruts domāja, vērodams, cik rūpīgi Io sakārto čemodānu. Robota uzmanību nezin kāpēc saistīja pūkainais pērtiķēns. Viņš pagrozīja to metāla pirkstos un atskatījās uz Rutu.

—    Atmiņas, — Ruts teica. — Vai tu zini, Io, kas ir atmiņas?

—    Bioelektrisks impulss, kas vērsts pagātnēm — Io noskaldīja, nenolaizdams no Ruta savas apaļās acis.

—    Laikam var būt arī tā, — Ruts pamāja, — kaut gan dažreiz tas ir daudz sarežģītāk …

—    Es zinu, — robots teica, uzmanīgi ielikdams pērti- ķēnu čemodānā.

—    Ko tu zini? — Ruts pajautāja.

—    Ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā tas ierakstīts manas sistēmas robotu elektroniskajā atmiņā.

Ruts pašūpoja galvu. Ja Io ir viņu robots, nebūs tik viegli to pieķert… Atteikties no Io pakalpojumiem? Tad jau viņam jāpaliek gluži vienam… Lūgt, lai atsūta citu? Bet kāda garantija, ka jaunajam robotam varēs vairāk uzticēties? Nē, labāk lai paliek Io, jo sevišķi tāpēc, ka Rutām ar viņu izveidojusies zināma saprašanās. Jābūt vienīgi piesardzīgākam un izdevīgā brīdī jāpārbauda Io lojalitāte.

—    Es tagad nobraukšu lejā uz restorānu pabrokastot,— Ruts teica. — Būšu atpakaļ pēc stundas vai pusotrām. Ja šajā laikā te kāds atnāks un jautās pēc manis, palūdz, lai uzgaida. . . Palūdz, — Ruts atkārtoja, — un nelaid laukā no šejienes, kaut arī tev nāktos… nāktos aizturēt ar varu — protams, saprāta robežās … Vai tu saprati, Io?

—           Sapratu, — robots atbildēja. — Man nav ar spēku jāaiztur cilvēki, bet, ja jūs esat pavēlējis, tas tomēr jādara.

—          Tikai nesagādā aizturētajam nekādas nepatikšanas. Vai tu saprati?

—    Sapratu.

Ruts nobrauca uz restorānu. Tajā bija diezgan daudz apmeklētāju, un Ruts, pagrozījies burzmā pie bāra, izgāja no turienes. Šauras kāpnes izveda viņu «Paradīzes» galvenās halles pretējā pusē. Šeit pie durvīm stāvēja tikai robots — šveicars. Viņš paklanīdamies sveicināja Rutu un nospieda durvju slēdzi. Tās atbīdījās, un Ruts izgāja uz ielas. Ja viņam kāds sekotu, tas, visticamāk, gaidītu viņu iznākam no galvenās halles. Šeit turpretī bija izredzes pazust nepamanītam. Pie tuvākā ielu krustojuma Ruts paņēma brīvu automašīnu un pavēlēja šoferim — robotam aizvest viņu uz Kosmosa lidojumu pārvaldi.

Pirmajā dienā pēc atgriešanās Ruts tur bija svinīgā pieņemšanā, kas tika rīkota viņam par godu. Viņš neskaidri atcerējās, ka pārvaldei jāatrodas netālu no «Paradīzes». Tā patiešām bija.

Pēc pāris minūtēm Ruts jau iegāja ģenerāldirektora pieņemamajā telpā. Diemžēl ģenerāldirektora nebijā.

Jauna sekretāre ar burvīgas lellītes marmora seju — Ruts bez pūlēm pazina «S» sistēmas robotu —, tik tikko pagriezusi galvu uz viņa pusi, vienaldzīgi nočiepstēja, ka ģenerāldirektora kungs uz pāris dienām izbraucis.

—    Kad viņš būs atpakaļ? — Ruts vaicāja.

—    Piezvaniet pēc nedēļas.

—          Man nepieciešams personiski satikt ģenerāldirektoru. — Ruts nosauca savu vārdu. — Mums bija norunāts tikties…

—    Piezvaniet pēc nedēļas.

—   Vai varu tūlīt redzēt kādu no vicedirektoriem?

—          Nezinu. Griezieties viņu ofisā. Tie ir septītajā, vienpadsmitajā un ceturtajā stāvā.

—          Vai jūs nevarētu uzzināt, kurš no viņiem patlaban ir sastopams?

—   Tas neietilpst manos pienākumos, Doringtona kungs.

«Tas nu ir par traku! Pirmajā dienā ar mani šeit tā

nerunāja ne cilvēki, ne roboti,» Ruts nodomāja.

Viņš paklanījās un izgāja.

Vienpadsmitajā stāvā durvis uz vicedirektora pieņemamo telpu bija slēgtas. Ruts pieklauvēja, taču neviens

neatsaucās. Ruts pastaigāja pa gaiteņiem, bet nesastapa vienpadsmitajā stāvā nevienu dzīvu būtni. Desmitajā stāvā kāds kalpotājs — varbūt atkal «S» sistēmas robots — informēja Rutu, ka augšā neviens nestrādājot. Tur tikšot ierīkota jaunā elektroniskā iekārta tiešiem sakariem ar kosmosa kuģiem, kas patlaban atrodas lidojumā. Kalpotājs nezināja teikt, kur lai meklē vicedirektoru. Šķiet, viņš pašreiz esot uz kāda no orbitālajiem pavadoņiem. Ruts nobrauca uz trešo stāvu. Tur viņš sastapa tikai sekretāri — tiesa gan, šoreiz īstu, nevis robotu. Augstprātīga sirma dāma, pat nepaskatījusies uz Rutu, īsi atcirta, ka vicedirektora kunga šodien te neesot un nebūšot.

—    Kad viņš būs?

—    Nezinu.