Pievienošana vairākumam

Viņš nepaguva izdzert alu. Aiz loga atskanēja troksnis, skrejoši soļi, un kāds skaļi iekliedzās. Rutām šķita, ka viņš pazīst Karijas balsi. Apgāzis pa ceļam krēslu, viņš skriešus metās uz ielas. Pie blakus nama jau bija salasījies pūlis. Ruts izlauzās tam cauri un ieraudzīja Kariju. Viņa gulēja ar atmestu galvu. Melnie mati bija izjukuši uz ietves, acis aizvērtas. Iekliedzies: «Karija!» — Ruts metās pie viņas, noliecās, gribēja viņu pacelt un sastinga, juzdams, ka krūtis'sažņaudz kaut kas ledains. No Karijas kailā pleca uz asfalta lēnām plūda tumša asins straume. Rutām aiz muguras kāds sacīja:

—    Neaiztiec viņu! Tās ir beigas…

Un kāda sieviete drebošā balsī piebilda:

—          Viņai iedūra ar nazi. Zellis tumšās brillēs… Vairākas reizes… .

Ruts uzmanīgi pacēla Kariju sēdus. No viņas cieši sakniebtajām lūpām izlauzās viegls vaids, un galva bezspēcīgi nokrita Rutām uz krūtīm. Karijas raibā blūzīte uz muguras jau visa bija asinīs.

—          Nu kāpēc jūs stāvat! — Ruts iekliedzās. — Sameklējiet ārstu, piezvaniet uz tuvāko hospitāli…

Neviens nepakustējās, daži novērsās.

—   Tūlīt atbrauks policija, — kāds nomurmināja.

Pūlis pēkšņi pašķīrās, un priekšā iznāca pavecāks vīrs

garā, tumšā sutanā ar mežģīņu apmetni uz pleciem. Viņš nometās uz cejiem Rutām blakus un, rokas pacēlis, klusā balsī sacīja:

—    Aizlūgsim par viņu, mans dēls.

—          Ejiet prom! — Ruts uzkliedza, viņu atgrūzdams. — Tomēr ne — palīdziet man!…

Cilvēks sutanā izbijies parāpoja sāņus, pieslējās kājās un nozuda pūlī.

Ruts uzmanīgi atbalstīja Kariju pret silto, grubuļaino mājas sienu, nepiecēlies norāva sev jaku un kreklu un, saplēsis to šaurās, garās strēmelēs, pārsaitēja ar tām Kariju, nenovilcis viņas blūzi. Pēc tam stingri sasēja strēmeļu galus viņai uz krūtīm. Karija vēlreiz iestenējās un, acis neatvērusi, pūlējās kaut ko pateikt. Ruts noliecās Karijai pie pašas sejas, cenzdamies saprast, ko viņa saka. Šķiet, viņa pazina Rutu, jo viņš it kā' saklausīja savu vārdu .. . Taču viņa tajā pašā mirklī atkal zaudēja samaņu, un Ruts ar šausmām izdzirdēja, kā apraujas viņas elpa.

—          Karija, Karija, — izmisis viņš sāka čukstēt, — pagaidi, Karija …

Atskanēja policijas automašīnas sirēna, pūlis strauji pašķīrās, un nez kādi cilvēki atstūma Rutu no Karijas. ' Pār meitenes augumu noliecās ārsts, bet tūlīt izslējās un atmeta ar roku.

—          Nevar būt! — Ruts iekliedzās. — Viņa nupat vēl elpoja …

Ārsts, paskatījies uz Rutu, kaut ko teica policistam. Tas pamāja. Parādījās nestuves, uz tām diezgan nevērīgi tika uzmesta Karija un apklāta ar palagu.

— Uz komisariātu, — teica policists, — pēc tam — kā parasts. Jūs brauksiet mums līdzi, — viņš griezās pie Ruta. — Kas vēl redzēja, kā tas notika?

Bet cilvēki jau gāja prom.

Kāds uzmeta Rutām uz pleciem viņa jaku un pagrūda uz mašīnu. Ruts pieliecās, kāpdams zemajā, garajā policijas furgonā. Labajā pusē tur jau stāvēja nestuves, uz kurām gulēja Karija. Rutām tika norādīts uz solu kreisajā pusē. Blakus viņam nosēdās ārsts un policisti. Durvis aizcirtās, iegaudojās sirēna, un mašīna strauji aizdrāzās.

Kādā asā pagriezienā Karijas roka izslīdēja no palaga apakšas un nokarājās uz grīdas Rutām pie kājām. Neviens no pavadoņiem nepievērsa tam uzmanību. Ruts pieliecās un saņēma tievos pirkstus. Tie bija auksti kā ledus. Šī aukstuma sajūta viņam šķita pazīstama … Jā gan, protams, tikpat auksti un nedzīvi bija Džeinas pirksti, kad viņa tika atvesta uz bāzi… Cik sen tas bija … Ruts lēni pacēla noslīdējušo roku, piespieda pie lūpām un saudzīgi nolika uz nestuves malas zem palaga.

Komisariātā viņam lika ilgi gaidīt. Viņš sēdēja netālu no durvīm aiz barjeras uz cieta, neērta sola. Garām slāja nez kādi cilvēki, skaļi sarunādamies, smiedamies. Karija tika aiznesta kaut kur prom pa garu, drūmu gaiteni. Pretī vienā laidā virinājās durvis. Kāds, sēdēdams pie sarunu ekrāniem ar muguru pret durvīm, runāja ar neredzamiem cilvēkiem. Ruts dzirdēja tikai atsevišķus vārdus, aprautas frāzes. Tie bija ziņojumi par satiksmes negadījumiem. To jēga nenonāca līdz Ruta apziņai. Kaut kur bija kaut kas noticis, un tas bija viss … Viņš nespēja ne par ko domāt… Sirdī bija tukšums, sāpes un aukstums. Viss, kas notika apkārt, šķita vienveidīgi pelēks kā nebeidzami ieilgušā sapnī. Tikai vienu reizi Ruta uzmanību saistīja no pretējās istabas atskanējuši vārdi. Viņš pat piecēlās no sola un pagājās uz barjeras pusi, lai labāk dzirdētu.

Policists, kas sēdēja ar muguru pret durvīm, kādam uzsauca:

— Jā, četrdesmitajā kvartālā pievienojuši vēl vienu … Nē, ar nazi… Kaut kāda studente … Nu kā tad …

Durvis aizcirtās, noslāpēdamas beigu frāzes. Ruts atkal noslīga uz sola un sastinga — neko nedomādams, nepakustēdamies.

Beidzot viņš tika aicināts pie komisāra. Kabinetā bija vairāki policijas darbinieki. Viņi paklusu sarunājās savā starpā un nepievērsa Rutām nekādu uzmanību. Komisārs, pavecāks korpulents cilvēks ar brillēm, sēdēja pie galda un lasīja kādu papīru. Ruts diezgan ilgi nostāvēja pie galda, iekams komisārs, pat nepaskatījies uz viņu, sāka nopratināšanu.