Pievienošana vairākumam

Ruts vēl nebija paguvis izdzert otro kokteili, kad atskanēja melodisks zvans un uzzibsnīja hoteļa iekšējo sakaru ekrāns. Plikgalvis portjē atvainodamies informēja, ka pilsētas militārie varas orgāni uzlikuši kapteinim Doringtonam naudas sodu, jo viņš nav izmantojis mācību trauksmes laikā patvertni. Sods tikšot ieskaitīts rēķinā par hoteli.

—    Es sapratu, — Ruts sacīja. — Pateicos.

Io klusu tuvojās, lai paņemtu paplāti.

—           Kā tev šķiet? — Ruts jautāja. — Vai šodien būs vēl kāda trauksme?

—    Nē, — robots nosvepstēja, — nākamā būs pēc desmit dienām.

—    Tad iesim gulēt, — Ruts apņēmīgi teica. Un pēkšņi nez kāpēc atcerējās desmit dienas, ko viņam bija devusi

Vienlīdzīgo Virspadome. Tagad bija atlikušas deviņas…

* * *

Rīts atnesa jaunus pārsteigumus. Pirmkārt, izbeidzās vēstuļu straume. Io ar melanholisku izskatu atnesa uz paplātes vienu vienīgu vēstuli. Kāds tips piedāvāja Rutām organizēt akciju sabiedrību, kas no Grenlandes lediem varētu ražot destilēto ūdeni. No Ruta tika pieprasīta vienīgi nauda. Visu pārējo autors drosmīgi uzņēmās pats. Ruts, neizlasījis vēstuli līdz galam, saņurcīja to un iemeta papīrgrozā. Ekrāni klusēja. Neviens no Ruta «aizbildņiem», kas pirmajās dienās neatkāpās no viņa ne soli, vairs nerādījās.

«Itin kā visi reizē būtu nomiruši,» Ruts aizkaitināts nodomāja, «vai arī saņēmuši norādījumu likt mani mierā…» Šī otrā doma viņam šķita uzmanības vērta, un viņš nez kāpēc atkal atcerējās vakar pazudušo vēstuli. Patiesību sakot, viss bija sācies tieši ar vēstuli… Bet, lai nu būtu kā būdams, viņiem tas jāpaziņo, ja oficiālās pieņemšanas nez kādu iemeslu dēļ tikpat kā pārtrauktas un viņš no šī brīža var pats darīt, ko grib.

Ruts nolēma pagaidīt, kad piezvanīs Karija, un atkal doties ar viņu uz visu dienu lidojumā. Galu galā šie birokrāti krietni jāpārmāca. Viņš taču ir Ruts Doringtons! Viņa vārds uz visiem laikiem paliks kosmosa varoņu grāmatā.

Visļaunākais bija tas, ka nekādu ziņu nedeva arī Karija. Ruts līdz pusdienas laikam pagaidīja un sāka nopietni bažīties. Cik muļķīgi viņš vakar bija rīkojies, nepajautājis viņas adresi. Kur nu adrese! Viņš nezināja pat Karijas uzvārdu. Roktauhā, protams, nav viena universitāte vien. Kur lai viņu tagad meklē?

Pēc brīža viņu pārņēma niknums. Vai nav vieglprātīga skuķe? Kurš ticēs, ka viņa ir tik ļoti aizņemta: nevar atrast brīvu mirkli, lai viņam piezvanītu. Viņai taču jāsaprot, ka Ruts nevar sēdēt cauru dienu kā piesiets hotelī pie sarunu ekrāniem.

Pulksten divos, pārskaities uz visiem, bet visvairāk uz sevi, Ruts izlēma nobraukt lejā restorānā. Viņš pavēlēja

Io neatiet no ekrāniem un atcerēties visu, kas tiks runāts. Ja piezvanīs skaista melnace meitene, jāpasaka viņai, ka Ruts ir «Paradīzes» lielajā restorānā un viņu tur gaida.

Kad pēc stundas Ruts ātri iesteidzās savā istabā, viņš sastapa Io pie ekrāniem tajā pašā pozā, kādā bija viņu atstājis.

—    Vai kāds zvanīja?

—    Nē.

Rutām pēkšņi sametās baisi. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc Karija klusē?

Viņš nosprieda, ka pagaidīs vēl stundu un tad sāks rīkoties.

Taču nebija pagājusi ne pusstunda, kad viņš jau pasauca Io un pieprasīja sameklēt «Adrešu grāmatu». Io nezināja, kas tā ir par grāmatu. Ruts sāka skaidrot, taču Io nenoklausījies viņu pārtrauca:

—    Vai vajadzīgs cilvēks vai ofiss?

—           Cilvēks, taču iespējams, ka sākumā būs jāmeklē ofiss, daudzi ofisi. Patiesību sakot, nevis ofiss, bet universitāte.

—    Universitāte arī ir ofiss, — Io pamācoši nosvepstēja.

—           Lai nu būtu… Varbūt tu zini, cik universitāšu ir Roktaunā?

Io neatbildēja, bet nospieda viena ekrāna slēdzi, un tajā pašā mirklī uz ekrāna parādījās lellei līdzīga blondīne ar koši sarkanām lūpām un milzīgām, zilām acīm.

—    Klausos, — blondīne mīlīgi teica.

—           Kapteinis Doringtons grib… — Io iesāka, bet Ruts viņu steigšus atstūma.

—    Vai jūs nepateiktu, cik universitāšu ir Roktaunā?

—           Četrpadsmit, — blondīne, ne mirkli nedomādama, atbildēju un pasmaidīja.

—           Pateicos. Vai visās universitātēs ir medicīnas nodaļas vai fakultātes?

—    Nē, visās nav. Tikai divpadsmit.

«Arī nav slikti,» Ruts nodomāja, «esmu sagādājis sev darbu.»

—           Vai jūs varat man pateikt šo divpadsmit universitāšu adreses? — viņš atkal vērsās pie blondīnes.

—    Protams! — Un viņa sāka bērt skaitļu sērijas.

Ruts apjucis atskatījās uz Io.

p- Es visus iegaumēju, — robots viņam teica.

—     Vai vēlaties vēl kaut ko uzzināt? — blondīne mīli jautāja.

— Jā… Patiesību sakot, man jāatrod pilsētā kāds cilvēks — kāda meitene… Viņas vārds ir Karidada. Kā to varētu izdarīt?

—    Nav nekā vienkāršāka! — Blondīne žilbinoši pasmaidīja. — Nosauciet viņas numuru.

—    Ja es zinātu numuru, es pats piezvanītu viņai.

—    Nē, ne jau telefona numuru, bet viņas pašas numuru, ar kuru viņa Roktaunā reģistrēta. Viņas personisko numuru…

—    To gan es nezinu, — Ruts apjucis nomurmināja.

—    Tad es jums nekā nevaru palīdzēt.

Viņa pasmaidīja un nozuda. Ekrāns nodzisa.

Ruts, zaudējis pašpaļāvību, atslīga krēslā.