Pievienošana vairākumam

Izrādās, ka viņiem šeit ir kaut kādi numuri… Var jau būt, ka tas ir parocīgi, bet ko lai viņš tagad iesāk?… Idiots, vakar neko nepajautāja! Karija arī nav labāka! Varēja taču saprast, ka Ruts neko te nezina. Bet varbūt viņa gluži vienkārši negribēja ar viņu vairs tikties? Tāpēc nepateica ne uzvārdu, ne numuru. Sī doma Rutu satrieca. Kā viņš agrāk nebija iedomājies! Sēž un gaida augu dienu… Tā tev vajag, vecais muļķi! Un Ruts nolēma par viņu vairs nedomāt… Vieglāk jau tāpēc nekļuva. Viņš jutās kā iztukšots, uzmācās apātija. Viss kļuva vienaldzīgs …

Ruts ilgi sēdēja nekustēdamies, lūkodamies tukšajos ekrānos, un centās neko nedomāt. Pēc tam pieķēra sevi, ka gaida kaut ko, un pietrūkās kājās. Io, kurš kā sastindzis visu šo laiku bija stāvējis aiz krēsla, uz ekrānu rādīdams, nosvepstēja:

—    Nezina, kā palīdzēt. Un tā esot «S» sistēma…

Ruts pat nebija pārsteigts, kad aptvēra, ka Io runā par

blondīni. Tātad viņa arī bija robots… Lai! … Viņam alga viena, kur te ir roboti, kur īsti cilvēki. Viņi visi tagad daudzējādā ziņā līdzīgi. Ja ņem, piemēram, Io… Viņš pat ir labāks par dažiem īstiem cilvēkiem… Un pēkšņi Rutām atausa gaisma. Viņš bez pūlēm sameklēs hospitāli, uz kuru naktī bija aizvedis Kariju. Tūlīt jālido uz turieni. Hospitālī viņš uzzinās par Kariju. Tajā pašā mirklī viņā atgriezās enerģija un vēlēšanās darboties. Pēc pusstundas viņš būs atradis šo vieglprātīgo meitēnu.

Pavēlējis Io dežurēt pie ekrāniem, Ruts nobrauca lejā hallē. Atkal bija cits portjē — milzīgs drūma izskata spēkavīrs, melnīgsnējs, ar iezilganu rētu pār visu seju. Uzklausījis Rutu, viņš noliedzoši pakratīja galvu.

—    Tas nav iespējams, kapteini.

—    Kādēļ tā? — Ruts bija patiesi pārsteigts.

—     Jūs vakar vairākas reizes esat pārkāpis noteikumus, šķērsodams aizliegto zonu robežas. Policija aizliegusi jums lidot.

—     Vai jūs maz zināt, kas es tāds esmu? — Ruts aiz- svilās.

Portjē paraustīja plecus.

—     Kāda tam nozīme? Ja jums kas nepatīk, griezieties policijā.

Ruts juta, ka viņš zaudēs savaldīšanos.

Viņš cieši sažņaudza dūres, atbalstījās ar tām pret pulti portjē pie paša deguna un cik iespējams mierīgi teica:

—     Klausieties! Man tūlīt steidzīgi jātiek uz kādu vietu pilsētas dienvidrietumu daļā. Man nav laika braukt ar virszemes transporta līdzekļiem. Dodiet man uz pusstundu spārngriezi. Velns parāvis, dodiet ar pilotul Man nepavisam nav katrā ziņā jāvada pašam mašīna.

—     Nevaru. Mani jau rītdien atlaidīs no darba, ja es uzdrošināšos neizpildīt policijas šefa pavēli.

—     Atkārtoju — es nedomāju pats vadīt mašīnu. Policijas šefs varēja aizliegt man vadīt, bet viņam nebija tiesību aizliegt man izmantot spārngriezi kā pasažierim.

—     Tūlīt mēs to pārbaudīsim, — portjē vienaldzīgi nopurpināja, spiezdams kaut kādas pogas.

—     Policijas štābs neatbild, — pēc brīža viņš pavēstīja. — Viņu darba laiks jau beidzies. Rīt es to noskaidrošu. Pašreiz šī saruna nav konkrēta. Patlaban nav neviena brīva spārngrieža.

e- Bet kad būs?

—    Nezinu…

Ruts steigšus devās prom. Viņš juta: vēl viens vārds — un viņa pacietība būs beigusies. Zobus sakodis, viņš izgāja uz ielas. Būs jābrauc ar pilsētas transportu. Vai viņš spēs ieskaidrot šoferim, kur viņam jānokļūst? Diena jau slīga uz vakara pusi, taču iela, tāpat kā vakar, bija pārpilna ar mašīnām un kājāmgājējiem. Ruts palūkojās atpakaļ. Automašīnas stāvvietai, šķiet, vajadzēja būt bla- kuskvartālā. Viņš steigšus devās uz to pusi. Pēkšņi kāds viņu piesardzīgi satvēra aiz elkoņa. Viņš atskatījās. Tā bija Karija, Bet kāda viņa izskatījās: spilgti džinsi ar

zeltītām bārkstīm, raiba, īsa blūzīte ar lielu izgriezumu uz krūtīm un mugūras. Kovboju cepure ar mazu plīvu- rīti. Acis bija stipri izkrāsotas, uz iūpām koša pomāde. Un tomēr Ruts pat pēc viņas elpas saprata, ka meitene ir Joti satraukta un nobijusies, bet, kad Karija paņēma Rutu zem rokas, viņš juta, ka viņa tik tikko turas kājās.

—    Karija, mīļā, kas noticis, kāpēc tu nezvanīji? — Ruts jautāja, pieliecies viņai pie pašas sejas.

—    Klusē, — viņa čukstēja aiztrūkstošā balsī, — nesaki neko! Iesim ātrāk prom no šejienes! Kāda laime, ka es tevi sagaidīju, Rutl

Viņa vilka Rutu kaut kur prom no hoteļa.

—    Pagaidi, Karija! — Ruts centās viņu aizturēt. — Tu slikti izskaties un, šķiet, esi ļoti nogurusi. Iesim labāk atpakaļ uz «Paradīzi».

—    Nē, nē, nekādā ziņā! Nāc man līdzi un klusē! Tas nav tālu. Rut, lūdzu… Es tev vēlāk visu paskaidrošu.