Pievienošana vairākumam

Ruts juta ārkārtīgu vēlēšanos triekt ar dūri pa galda un pateikt sirmajai dāmai, ko domā par viņu, par vicedirektoru un visu kārtību šajā Kosmosa lidojumu pārvaldē. Tomēr viņš piespieda sevi savaldīties. Viņš taču nemaz nebija gaidījis no šīs tikšanās kaut ko sevišķu. Turklāt pilnīgi iespējams, ka šeit jau arī ir zināms par vēstuli, kuru viņš saņēmis … Varbūt tie, pie kuriem Ruts gāja, gluži vienkārši baidījās ar viņu tikties?… Šāds pieņēmums viņam pašam tūlīt šķita fantastisks. Kas gan ir kaut kāds gangs — kaut arī tas būtu starptautisks — Kosmosa galvenajai pārvaldei, kuras ģenerāli un virsnieki ieņēma sevišķi izcilu stāvokli. Viņi vienmēr bija elite, kas stāvēja pāri sabiedrībai un valdībām. Arī viņš — Ruts Doringtons — tagad īstenībā pieder pie šīs elites. Nē, viņš gluži vienkārši atnācis neīstā brīdī, viss pārējais ir parastā birokrātija. Kur gan tās nav?!

Jāmēģina vēl ceturtajā stāvā. Bez īpašām cerībām Ruts pavēra durvis uz vicedirektora pieņemamo istabu ceturtajā stāvā. Kā vēstīja uzraksts uz durvīm, šis vicedirektors kārtoja personiskos jautājumus, tātad tas nozīmē, ka viņš bija tieši tas cilvēks, ar kuru pašu pirmo Rutām vajadzēja tikties. Izrādījās, ka vicedirektors ir savā kabinetā. Sekretāre, jauna meitene, — Ruts nepaguva aptvert, vai viņa ir vai nav robots, — lūdza viņu uzgaidīt. Nebija pagājusi ne minūte, un kabineta durvis atbīdījās, un uz sliekšņa parādījās pats vicedirektors — korpulents, vēl samērā jauns cilvēks kosmosa pilotu formas tērpā ar astronautikas pulkveža uzplečiem. Viņam bija apaja, gludi

noskūta galva un sārta seja ar tukliem vaigiem un trīskāršu pazodi. Uzacis bija uzrautas augstu pierē, bet acīs, ko aizsargāja biezi briļļu stikli, bija sastingusi laipna pārsteiguma izteiksme.

Ieraudzījis Rutu, vicedirektors vēl vairāk izbrīnījās, un viņa uzacis pašāvās kaut kur augstāk par pieri. Viņš sakampa savās apaļajās, sārtajās roķelēs Ruta roku un sāka to kratīt, apgalvodams, ka viņš ārkārtīgi priecājoties, ārkārtīgi priecājoties … Viņš jau sen gaidot kapteini Doringtonu, bet šodien pat esot mēģinājis personiski sazināties ar «Paradīzi». Kapteinis Doringtons, bez šaubām, viņu neatceroties. Viņš, tiesa gan, esot bijis pieņemšanās un banketos, taču viņam neesot bijusi iespēja stādīties priekšā un parunāties — pie kapteiņa nav bijis iespējams tikt klāt. Nebeigdams tarkšķēt, resnītis ielaida Rutu savā kabinetā un ietipināja arī pats. Durvis bez trokšņa a izbīdījās.

Kabinets bija ļoti liels un ļoti gaišs. Vienu sienu aizņēma milzīgs logs, aizvilkts ar krēmkrāsas štorām, pie pārējām karājās navigācijas kartes, citu planētu ainavu hologrammas un slavenu astronautu ģīmetnes. Vienā portretā Ruts pazina sevi kosmosa pilota darba kombinezonā. Gar sienu uz īpašiem paaugstinājumiem stāvēja kosmosa kuģu maketi. Telpas kaktos bija nolikti lieli to planētu globusi, uz kurām patlaban notika pētījumi. Kabineta viņā galā stāvēja monumentāls, melns rakstāmgalds un pie tā dziļi, melni atzveltnes krēsli. Pa labi un pa kreisi no galda pacēlās augsti paneļi ar milzum daudziem videosakaru ekrāniem. Grīdu klāja gaiša, ļoti mīksta grīdsega.

Korpulentais pulkvedis neveda Rutu pie sava rakstāmgalda. Viņi apsēdās pie neliela galdiņa, kas stāvēja pie loga. Ne uz mirkli nepārtraukdams pļāpāšanu — tagad viņš runāja par pilotu atlasi tālajiem reisiem —, resnītis pamāja ar sārto pirkstu. Tajā pašā mirklī pretējā siena atbīdījās uz abām pusēm, izveidodama šauru eju, un no turienes iznāca robots — tādas pašas sistēmas kā Io — baltā virsvalkā, ar baltu cepurīti galvā. Robotam rokā bija liela paplāte ar uzkožamajiem un vesela baterija pudeļu. Kā zeltītas piramīdas uz paplātes pacēlās augļi un kūpēja aromātiskas kafijas tasītes.

Robots svinīgi uzstatīja paplāti uz galdiņa un nozuda. Siena aizvērās. Resnītis aicinoši pamāja ar tuklo roķeli.

Tagad viņš stāstīja Rutām par plāniem, kā izveidot pilotu mācību centru uz Marsa …

—    Tiesa gan, mūsu draugi zemeslodes viņā pusē, — viņš uzsvēra vārdu «draugi», — pagaidām iebilst, bet mēs taču nevaram mūžīgi rēķināties ar viņu kaprīzēm… Lūdzu, kapteini, uzkodiet, patlaban ir tieši otro brokastu laiks.

Ruts atcerējās, ka šodien nav ēdis arī pirmās brokastis.

Nepārtraukti tarkšķēdams, resnītis ielēja kristāla glāzēs sev un Rutām kaut kādu dzintarkrāsas šķidrumu un sāka notiesāt sviestmaizes. Ruts nolēma sekot viņa priekšzīmei.

—    Uz jūsu veselību, kapteini, — resnītis, paceldams glāzi, uzsauca tostu.

Ruts, paceldams savējo, palocījās. Viņi saskandināja un izdzēra. Tas bija dievišķīgs dzēriens! … Rutām neko tamlīdzīgu nebija gadījies nogaršot pat viņam par godu rīkotajos banketos.