Pievienošana vairākumam

Pārsteigts un sapīcis Ruts no stiklā, titānā un pulētā akmenī mirdzošās «Kosmonautikas pils» — kā piloti mēdza saukt Kosmosa lidojumu pārvaldi — izgāja uz ielas. Ausīs vēl skanēja pulkveža baiss …

Tas tik ir tips! No kurienes tādi pārvaldē rodas? Interesanti — kur viņš ir lidojis un vai vispār ir lidojis?…

Astronautikas pulkveža pakāpe taču uzliek daudzus pienākumus … Varbūt kļuvis par birokrātu, sēdēdams vicedirektora krēslā? Ar dažiem tas ātri notiek. Pirmais Ruta skolotājs kapteinis Bjerns — vecs kosmosa vilks — jau pirms četrdesmit gadiem apgalvoja, ka pārvaldes ierēdņi jāmainot divas reizes gadā. Bjerna portrets nekarājās vicedirektora kabinetā, bet Bjerns taču kādreiz bija slavens pilots — viņš pirmais nosprauda bīstamākās trases kosmosā asteroīdu joslā un tālāk — uz lielajām planētām.

Bet ko nozīmē tas otrs datums pie viņa paša portreta? … Vai viņam būtu izlicies? Ruts tagad nožēloja, ka pieklājība nebija ļāvusi viņam pieiet pie sava portreta un precīzi pārliecināties. Interesanti — kā būtu rīkojies pulkvedis? Vai atkal visu pārvērstu jokā?… Viņš nekādā ziņā negribēja runāt par Ruta turpmāko darbu, kaut arī tāda saruna bez lieciniekiem neuzlika nekādus pienākumus. Nesaprotami, atkal tik daudz kas nav skaidrs … Vienīgais, ko Ruts ar savu vizīti pārvaldē bija panācis, — viņš uzzināja, ka visi vēl no viņa nav atsacījušies…

Tajā brīdī Ruts apķērās, ka iet nez uz kurieni, nedomādams par virzienu. Tuvākajā krustojumā viņš atskatījās. Nē, arī šoreiz viņu nebija pievīlusi pilota intuīcija. Netālu kādas ielas spraugā slējās «Paradīzes» gigantiskais tornis.

Ruts pagriezās uz «Paradīzes» pusi. Pēkšņi viņš bija spiests apstāties. Ietvi aizšķērsoja pūlis. Ļaudis klusēdami bija sastājušies kaut kam apkārt. Ruts mēģināja pāri pleciem un galvām redzēt, kas tur ir, bet neko neieraudzīja. Kāds cilvēks, kuru viņš nejauši bija pagrūdis, pagriezās un nopurpināja:

—    Nav nekā interesanta. Atkal kāds izmeties laukā, — un parādīja uz atvērtu logu vienā no augšstāviem.

—   Izmeties, kā tad! — nočukstēja kāda sieviete. — Izmetuši …

Pamanījusi Ruta vērīgo skatienu, viņa "ātri aizgāja.

Netālu atskanēja policijas mašīnas sirēna, un pūlis cirtās sāņus, aizraudams līdzi arī Rutu. Tas viss apbrīnojami atgādināja vakar notikušo …

Lai nebūtu jāspraucas cauri ļaužu baram, Ruts iegāja lielā universālveikalā. Staigādams gar pirmā stāva nodaļām, viņš pamanīja, ka viens skatlogs no ārpuses nošķiests ar kaut ko tumšu. Tieši tajā vietā rēgojās laužu pūļa galvas un policijas mašīnas zilais jumts. Veikala apmeklē

tāji bija aizņemti ar savām darīšanām. Neviens nepievērsa uzmanību incidentam uz ielas. Tādi gadījumi te droši vien nebija retums …

Pie otrās izejas no veikala Ruts ieraudzīja nodaļu, kurā tika pārdoti ieroči. Šajā nodaļā nebija daudz apmeklētāju.

Ruts piegāja un sāka aplūkot vitrīnas, kurās bija izlikti dažādu sistēmu revolveri, pistoles, karabīnes, mednieku dunči un citi duramie, cimdi ar metāla dzeloņiem un bezgala daudz visvisādu senlaiku ieroču, kas acīmredzot bija domāti kolekcionāru dažādajām gaumēm.

Pavecs pārdevējs ar klejojoša viduslaiku bruņinieka seju — askētiski iekritušiem vaigiem, plānu, uzkumpušu degunu, sirmām ūsām un ķīļbārdiņu — pienāca un sveicināja Rutu, laipni palocīdamies.

—    Vai senjors kaut ko vēlētos?

Gan uzruna, gan akcents liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. «Pirmais ārzemnieks, ko sastopu pēc atgriešanās,» Ruts klusībā nodomāja. «Agrāk viņu bija daudz vairāk …» Skaļi viņš sacīja:

—   Es vēl neesmu izlēmis… Varbūt nopirkšu kaut ko interesantu…

—    Senlaicīgie ieroči mums ir šeit…

Ruts vēlreiz nogāja gar antikvariāta vitrīnu.

—   Vai nevēlaties Kārļa Lielā laika āvu vai ari šo Londonas bendes cirvi? — Pārdevējs, kurš izskatījās pēc klejojošā bruņinieka, norādīja uz vitrīnas stūri. — Septiņpadsmitais gadsimts. Lieliska mantiņa. Bet šeit,..

Ruta uzmanību ^saistīja pulēta koka spieķis ar izliektu kaula rokturi. Koks bija inkrustēts ar vissmalkākajiem metāla rakstiem.

—   Kādēļ jūsu nodaļā ir šis spieķis?

—    O-o! — «Klejojošā bruņinieka» vaigs kļuva gaišāks. — Uzreiz var pazīt lietpratēju. Tā ir lieliska manta. Napoleona laikmets.. Deviņpadsmitais gadsimts. Iekšā ir florete. Uz asmens — monogramma ar kroni. Neuzdrošinos apgalvot, bet pilnīgi iespējams, ka šis spieķis piederējis pašam Napoleonam. Starp citu, viņš bija Francijas imperators.

—   Esmu dzirdējis, — Ruts pamāja, — Atļaujiet apskatīt.

«Klejojošais bruņinieks» atvēra vitrīnu un izņēma

spieķi. Tikko manāms roktura pagrieziens — un Ruta acu

priekšā nozibēja garš, zilgans asmens, plāns kā čūskas dzelonis un, kā redzams, ne mazāk bīstams.

—          Te ir monogramma. — «Bruņinieks» rādīja uz trls- šķautņu asmens pamatu; tad viņš ar spēku atbalstījās pret asmeni. Tas salocījās un tad nosvilpdamies atliecās taisns.

—   Es laikam ņemšu šo rotaļlietiņu, — Ruts nolēma.

—   Jūs to nenožēlosiet… Vai nevēlaties vēl kaut ko?

—           Nē… Lai gan — es varbūt nopirktu vēl labu automātisko pistoli.

—    Vai jums atļauja ir līdzi?

—    Kāda atļauja?