Pievienošana vairākumam

—    Nav slikts, vai ne? — resnītis jautāja un, atbildi nenogaidījis, atkal piepildīja glāzes ar dzintardzidro šķidrumu. — Tas ir tikai rums, nostādināts uz hilhilla augļiem, — viņš paskaidroja, pielikdams glāzi pie lūpām — Šo augu pirms dažiem gadiem atrada uz Marsa un pamazām iesāka tur kultivēt. Bez šaubām, te, pie mums, tas pagaidām ir liels retums … Nemirstīgo dzēriens, ilga mūža dzēriens, kapteini! Tas noder pret visām kaitēm.

Un viņš sāka stāstīt par hilhilla dziednieciskajām īpašībām.

Ruts juta, ka viņam pamazām sāk zust pašpaļāvība. Viņš taču nebija te atnācis, lai klausītos, viņš pats gribēja runāt, jautāt, uzdot daudzus jautājumus … Bet viņam, burtiski, neļāva atplest muti. Nekas cits neatliks — būs vien jāpārtrauc šis pļāpa …

—    Iedzersim par ilgu mūžu, — Ruts teica, paceldams glāzi.

—    Ha, ha, par ilgu mūžu! Lielisks tosts, kapteini! — resnītis priecīgi ieķiķinājās, it kā būtu izdzirdējis kaut ko asprātīgu. Viņš aši izmeta savu glāzi un grasījās to piepildīt no jauna.

Ruts lēnām izdzēra savu, baudīdams katru malku. Tad apņēmīgi atbīdīja glāzi sāņus.

—    Kas tad nu, kapteini? — Resnīša sejā pārsteigums sasniedza augstāko pakāpi. — Jūs atsakāties? Neticu, nē, nē, es nespēju tam ticēt! Tas taču ir hilhills! Kur jūs

dabūsiet kaut ko tamlīdzīgu?! Cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, taču ne jau šādā situācijā. — Viņš enerģiski piebīdīja glāzi Rutām tuvāk un piepildīja to līdz malām. Tad ielēja sev.

—    Mēs dzērām par ilgu mūžu. Es, kapteini, atļaušos turpināt jūsu tostu par nemirstību.

Ruts juta, ka viņam galva sāk dūkt. Patīkams gurdenums pārņēma visu ķermeni. Rokas un kājas kļuva ļenganas. Varbūt tā bija hilhilla iedarbība, acīmredzot tajā bija kāda narkotiska viela, vai arī tas bija negulētās nakts iespaids… Ruts iedzēra vēl pāris malku. Pulkveža balss viņu vairs nekaitināja, gluži pretēji — tā draudzīgi, nomierinoši itin kā burbuļoja … Ko viņš patlaban stāsta? Ruts saspringa, pūlēdamies atvairīt miegainību, kas viņu bija sagrābusi. Tas izdevās. Pulkveža balss ieskanējās jaušamāk:

—    Mēs abi iedzērām par nemirstību, kapteini. Bet kas būtībā ir nemirstība? Paskatieties, šie, — resnītis pameta ar roķeli uz portretu pusi pie pretējās sienas, —- viņi visi ir pelnījuši tiesības uz nemirstību, bet viņi visi ir miruši, visi ir miruši.. . Citi gājuši bojā kosmosā, citi — tepat… Zem katra portreta ir divi datumi — dzimšanas un miršanas gads. Vai tā ir kāda nemirstība, kapteini? Tai jābūt citai. Nemirstībai, kas izriet no ilga mūža. Dzīvas būtnes nemirstība — mana, jūsu… Vai esat ar mani vienisprātis?

—    Nē, — Ruts teica.

Stindzinošais vājums pamazām pārgāja. Galva atkal kļuva skaidra.

—    Jūs man nepiekrītat? — resnītis brīnījās. — Kādēļ gan ne?

—    Pirmkārt, tur, pie sienas, es redzu ari savu portretu. Tātad ne jau viņi visi ir miruši… Otrkārt, nemirstīgs ir tikai tas, kas paveikts, varoņdarbs ir nemirstīgs … Viss pārējais neglābjami pārvēršas pīšļos, mūsu abu ārējā čaula ari, pulkvedi. Bet piemiņa par darbiem var saglabāties.

Resnīša sejā uz mirkli izbrīnu nomainīja kāda cita izteiksme. Ruts nepaguva atšifrēt tās nozīmi, tomēr tā viņam kaut ko atgādināja, kaut ko labi pazīstamu … Pēkšņi pulkvedis skaļi iesmējās:

—    Jums, kapteini, protams, ir taisnība» jums tūkstoš reižu ir taisnība! Jūs esat vienīgais dzīvais nemirstīgais

šajā kolekcijā. — Viņš vēlreiz norādīja uz portretiem. — Var teikt, nemirstīgais kvadrātā! Bet jūs taču esat dzēris hilhillu, un tas kaut ko nozīmē, — viņš atkal iesmējās. — Lūdzu, piedodiet man, biju aizmirsis, ka te jau pakārta arī jūsu ģīmetne. Te ir visi piloti, kas uz mūžu ierakstīti kosmosa varoņu grāmatā. Kas attiecas uz varoņdarba nemirstību — es jums piekritu … Bet dzeriet taču hilhillu …

—    Tomēr … — Ruts iesāka.

—    Jā, jā, jums ir absolūta taisnība, mīļo kapteini, gan jums, gan man ir jāsteidzas. Mūs gaida tik daudz darbu. Liku, lai mūsu sarunas laikā atvieno visus ekrānus. Citādi mēs jau sen būtu pārtraukti. Biju bezgala priecīgs, ka varēju ar jums iepazīties. Nāciet pie manis, kad vien vēlaties. Tiesa gan, es uz pāris dienām nozudīšu, bet pēc tam — jebkurā laikā.

—    Es taču… — Ruts atkal iesāka.

—    Par darbu — vēlāk. Kur mums jāsteidzas? Atpūtieties! Iepazīstieties ar Zemi. Te jau nav vairs tā, kā bija, kad jūs aizbraucāt. Pierodiet vien… Novēlu jums patīkamu izklaidēšanos.

Viņš uzstājīgi stūma Rutu uz durvīm.

—    Es tomēr gribētu zināt, — Ruts teica, — uz ko varu turpmāk cerēt. Un kad man jāatgriežas darbā? Es negrasos …

Pulkvedis neļāva viņam pabeigt.

—    Protams, protams … Mēs apspriedīsimies un sameklēsim jums kaut ko pienācīgu. Bet pagaidām atpūtieties, tikai atpūtieties .. . Tātad, kapteiņa kungs, uz redzēšanos, ceru, ka uz drīzu redzēšanos …

Viņi jau bija pie durvīm.

Iedams laukā, Ruts vēlreiz pameta skatienu uz savu portretu, un tagad viņam šķita, ka zem tā arī melnē divi datumi.