Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Isabella Aljende

Pigmeju mežs

Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

1 Tirgus pareģe

Pēc gida Maikla Mušahas rīkojuma ziloņu karavāna apstājās. Bija sākusies smacīgā pusdienlaika svelme, kad plašā rezervāta daudzie dzīvnieki atpūtās. Dzīve uz pāris stundām apstājās, Āfrikas zeme pārvērtās par karstas lavas elli, pat hiēnas un maitu lijas meklēja ēnu. Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa jāja uz kaprīza ziloņa vārdā Kobi. Dzīvnieks bija ļoti pieķēries Nadjai, jo šajās pāris dienās viņa bija papūlējusies iemācīties ziloņu valodas pamatus, lai aprunātos ar Kobi. Garo pastaigu laikā meitene stāstīja viņam par savu zemi Brazīliju tālu vietu, kur nebija tik lielu dzīvnieku, ja vien neņem vērā senos un slavenos briesmoņus, kas savrupi dzīvoja Amerikas kontinenta kalnu viducī. Kobi juta cieņu pret Nadju tikpat dziļi, cik neieredzēja Aleksandru, un nelaida garām nevienu izdevību izrādīt šo divējādo attieksmi.

Piecas tonnas ziloņa muskuļu un tauku apstājās ne­lielā oāzē zem putekļainiem kokiem, kuri auga kakao krāsas strauta krastā. Aleksandrs pats bija izkopis savu māku, kā, īpaši neapdauzoties, tikt lejā no trīs metrus augstās dzīvnieka muguras, jo pēc piecām safari dienām zilonis viņam joprojām nekādi nepalīdzēja. Alekss ne­pamanīja, kur Kobi bija apstājies, un puisis piezemējās strautā, līdz ceļgaliem iegrimis ūdenī. Boroba, Nadjas melnais pērtiķītis, uzlēca viņam virsū. Mēģinot atbrīvo­ties no dzīvnieciņa, Alekss zaudēja līdzsvaru un nokrita sēdus. Viņš klusi lādējās, nopurināja no sevis pērtiķīti un ar grūtībām piecēlās kājās brilles bija notašķītas ar duļķaino ūdeni, un neko nevarēja redzēt. Viņš mek­lēja kādu tīru krekla stūri, lai varētu tās noslaucīt, kad saņēma sitienu pa muguru un nokrita četrrāpus. Kobi nogaidīja, lai puisis pieceļas, tad mazliet pagriezās, no­vietoja savu milzīgo pakaļgalu piemērotā pozīcijā un, kad tas bija izdarīts, skaļi palaida smirdīgas gāzes mā­koni Aleksandram deguna priekšā. Pārējie ekspedīcijas locekļi skaļi smējās par šo joku.

Nadja nesteidzās nokāpt, meitene pagaidīja, līdz Kobi palīdzēja viņai cienījamā veidā tikt līdz zemei. Viņa uz­kāpa uz ziloņa saliektā ceļgala, pieturējās pie snuķa un nokāpa zemē ar balerīnas grāciju. Šādu laipnību zilonis neizrādīja nevienam citam, pat ne Maiklam Mušaham, pret kuru juta cieņu, bet ne mīlestību. Viņš bija dzīv­nieks ar ļoti skaidriem uzskatiem. Viena lieta bija vizi­nāt tūristus tāds pats darbs kā jebkurš cits, par kuru varēja saņemt lielisku ēdienu un dubļu vannas, bet pavisam cita lieta bija izpildīt cirka numurus par sauju zemesriekstu. Kobi garšoja zemesrieksti, to nevarēja noliegt, tomēr lielāku baudu viņam sagādāja ķircināt tādus cilvēkus kā Aleksandrs. Kādēļ zilonim puisis nepa­tika? To viņš īsti nevarēja pateikt. Dzīvnieku kaitināja, ka Alekss vienmēr atrodas Nadjas tuvumā. Barā bija trīspadsmit ziloņu, bet tam puišelim bija jājāj kopā ar meiteni; no viņa puses bija ļoti nepieklājīgi šādā veidā iespraukties starp Nadju un Kobi. Vai puika tiešām ne­saprata, ka viņu sarunām bija nepieciešama intimitāte? Kārtīgs grūdiens un neliela smakojoša vēja pūsma bija mazākais, ko šis tips bija pelnījis. Kobi gari nopūtās, kad Nadja nokāpa zemē un pateicībā noskūpstīja viņu uz snuķa. Šī meitene prata pienācīgi uzvesties un nekad viņu nepazemoja, piedāvājot zemesriekstus.

-   Šis zilonis ir iemīlējies Nadjā, Keita Kolda no­burkšķēja.

Borobam nepatika tas, kā bija ievirzījušās viņa saim­nieces un Kobi attiecības. Viņš abus vēroja ar zināmām bažām. Nadjas interese par šo biezādaiņu valodu viņam varēja izrādīties bīstama. Vai tikai saimniece neprātoja par mājdzīvnieka maiņu? Varbūt ir pienācis laiks izlik­ties par slimu, lai varētu atgūt viņas uzmanību? Bet pēr­tiķītis baidījās, ka tad viņu varētu atstāt apmetnē bez iespējas piedalīties brīnišķīgajās pastaigās pa rezervātu. Šī bija viņa vienīgā iespēja redzēt savvaļas dzīvniekus un vienlaikus arī neizlaist no acīm sāncensi. Liekot skaidri saprast savas tiesības, viņš iekārtojās Nadjai uz pleca un no turienes draudēja zilonim, kratot dūrīti.

-   Un šis pērtiķis ir greizsirdīgs, Keita piebilda.

Vecā rakstniece bija pieradusi pie Borobas garastā­vokļa maiņām, jo jau gandrīz divus gadus dzīvoja ar pērtiķīti zem viena jumta. Tas bija tāpat kā mitināties vienā dzīvoklī ar spalvainu vīreli. Tā bija jau kopš paša sākuma, jo Nadja piekrita doties uz Ņujorku, mācīties un dzīvot pie Keitas tikai kopā ar Borobu. Viņi nekad nešķīrās. Abi bija tik ļoti saraduši viens ar otru, ka meitene ieguva īpašu atļauju, lai kopā ar pērtiķīti va­rētu doties uz skolu. Boroba bija vienīgais pērtiķis visā pilsētas mācību iestāžu vēsturē, kas regulāri apmeklēja nodarbības. Keita nebrīnītos, ja dzīvnieciņš mācētu arī lasīt. Ļaunākajos murgos viņa redzēja Borobu sēžam dīvānā, ar brillēm uz acīm un konjaka glāzi rokās lasām avīzes ekonomisko ziņu sadaļu.