Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Keita vēroja dīvaino trio, ko veidoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Pērtiķītis, kurš bija greizsirdīgs uz ik­vienu dzīvu būtni, kas tuvojās viņa saimniecei, sākumā izturējās pret Aleksandru kā pret neaicinātu ciemiņu, tomēr ar laiku puisim pieķērās. Iespējams, dzīvnieciņš saprata, ka šai gadījumā viņam nevajadzētu izvirzīt tik ierasto ultimātu "es vai viņš". Kas zina, kuru no abiem meitene būtu izvēlējusies. Keita prātoja, ka šī gada laikā abi jaunieši ir krietni mainījušies. Nadjai jau bija piecpa­dsmit gadu, bet mazdēlam astoņpadsmit, un viņš jau izskatījās un uzvedās kā pieaudzis cilvēks.

Arī Nadja un Aleksandrs apjauta šīs pārvērtības. Neiz­bēgamo šķiršanās periodu laikā viņi ar neticamu ietie­pību sazinājās pa elektronisko pastu. Abi vadīja dienas, pie datora rakstot nebeidzamu dialogu, kurā izstāstīja viens otram visu no garlaicīgākajiem ikdienas darbiem līdz satraucošām filozofiskām pārdomām, kas bija tik raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņi bieži sūtīja viens otram fotogrāfijas, tomēr tas jauniešus nesagatavoja pārsteigumam, ko abi piedzīvoja, satiekoties un apjau­šot, cik ļoti ir izauguši. Aleksandrs bija izstiepies un garumā panācis tēvu. Puiša sejas vaibsti bija pilnībā izveidojušies, un pēdējos mēnešos viņam nācās skūties katru dienu. Savukārt Nadja vairs nebija trauslā būtne aiz ausīm aizspraustām papagaiļa spalvām, ko puisis pirms pāris gadiem bija iepazinis Amazonē; tagad mei­tenē varēja nojaust sievieti, par kuru viņa drīz vien kļūs.

Vecmāmiņa un jaunieši atradās Āfrikas sirdī, viņi bija devušies pirmajā tūristiem paredzētajā ziloņu safari. Šīs idejas autors bija Maikls Mušaha, Londonā izglītojies afrikāņu dabaspētnieks, kuram bija ienācis prātā, ka šis ir labākais veids, kā tuvoties savvaļas dzīvniekiem. Āfrikas ziloņi nebija pieradināmi tik viegli kā tie, kas dzīvoja Indijā vai citur pasaulē, tomēr ar pacietību un piesardzību Maikls to bija paveicis. Reklāmas bukletā viņš šo ideju izskaidroja vien dažos teikumos: "Ziloņi ir šīs vides sastāvdaļa, un viņu klātbūtne nesatrauc citus dzīvniekus; tiem nav nepieciešama ne degviela, ne ceļi, tie nepiesārņo gaisu un nepievērš sev lieku uzmanību."

Kad Keitai Koldai par to uzdeva sagatavot rakstu, viņa kopā ar Aleksandru un Nadju atradās Tunkhalā, Zelta pūķa karaļvalsts galvaspilsētā. Karalis Dils Bahadūrs un karaliene Pema bija uzaicinājuši viņus iepazīties ar savu pirmo dēlu un piedalīties jaunās Zelta pūķa skulptūras atklāšanas ceremonijā. Sprādzienā bojā gājušā oriģināla vietā nu bija stājusies cita, tieši tāda pati figūra, kuru bija izgatavojis kāds Keitas draugs juvelieris.

Tālās Himalaju karalistes iedzīvotāji pirmo reizi va­rēja aplūkot leģendāro un noslēpumaino priekšmetu, kuru iepriekš skatīja tikai kronēto karaļu acis. Dils Bahadūrs nolēma izstādīt dārgakmeņiem rotāto zelta statuju vienā no karaļa pils zālēm, kurai cauri plūda ļaužu straume, lai to apbrīnotu un ziedotu smaržkociņus un ziedus. Tas bija krāšņs skats. Uz inkrustēta koka postamenta uzliktais pūķis mirdzēja simtiem lukturīšu gaismā. To sargāja četri kareivji, tērpti senās parādes uniformās, ar spalvu pušķiem rotātās ādas cepurēs un dekoratīvām āvām rokā. Dils Bahadūrs neļāva apvainot savu tautu un izvērst drošības pasākumus.

Tikko bija beigusies svinīgā atklāšanas ceremonija, kad Keitai Koldai paziņoja, ka viņai pienācis zvans no Savienotajām Valstīm. Šīs valsts telefonu sistēma bija novecojusi un starptautisko savienojumu kvalitāte bija nožēlojama, tomēr pēc ilgas kliegšanas un skaidrošanas žurnāla International Geographic izdevējs spēja izstās­tīt Keitai viņas nākamā uzdevuma būtību. Rakstniecei tūdaļ pat bija jādodas uz Āfriku.

-   Man būs jāņem līdzi mazdēls un viņa draudzene Nadja, jo jaunieši pašlaik ir kopā ar mani, viņa pa­skaidroja.

-   Keita, žurnāls nesegs viņu izdevumus, kliedza aiz trejdeviņām zemēm esošais izdevējs.

-   Tādā gadījumā es nekur nebraucu! Keita spiedza pretī.

Tā nu vēlāk viņa kopā ar jauniešiem ieradās Āfrikā, kur sastapās ar angli Timotiju Brūšu un latīņamerikāni Džoelu Gonsalesu fotogrāfiem, ar kuriem allaž sadar­bojās. Rakstniece bija nozvērējusies nekad vairs neceļot kopā ar mazdēlu un Nadju, kuri iepriekšējo ceļojumu laikā bija viņai sagādājuši ne mazums pārdzīvojumu, tomēr viņa sprieda, ka šī ir tikai tūristiem domāta pa­staiga pa Āfriku, kura nevar radīt nekādas briesmas.

Kāds Maikla Mušaha darbinieks sagaidīja ekspedī­cijas dalībniekus Kenijas galvaspilsētas lidostā. Viņš sveica visus ar ierašanos un aizveda uz viesnīcu atpūs­ties, jo ceļojums bija izrādījies grūts: ceļabiedriem nācās lidot ar četrām lidmašīnām, šķērsot trīs kontinentus un pievārēt vairākus tūkstošus jūdžu. Nākamajā dienā viņi piecēlās agri un, pirms sēsties nelielajā lidmašīnā, kas ekspedīcijas dalībniekus nogādās safari, devās izmest līkumu pa pilsētu, apskatīt muzeju un tirgu.