Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Drīz vien viņi atkal atgriezās savā ierastajā ķerme­nī, un tad ar visļaunāko sapņu šausminošo precizitāti viņu priekšā parādījās draudīgs briesmonis ar trim gal­vām milzis ar krokodila ādu. Galvas bija dažādas: vie­nai no tām bija četri ragi un biezas lauvas krēpes; otra bija plikpauraina, bez acīm, un pa nāsīm spļāva uguni; trešā bija līdzīga leoparda galvai ar asiņainiem ilkņiem un niknumā degošām velnišķīgām acīm. Visas trīs bija atvērušas muti, kurā vīdēja iguānas mēle. Milzīgās mon­stra ķepas smagi cilājās un centās aizsniegt jauniešus, acis hipnotizējoši ieurbās viņos, un trīs purni spļāva biezas un indīgas siekalas. Jaunieši atkal un atkal iz­vairījās no baismīgajiem ķepu cirtieniem, viņi nevarēja aizbēgt, jo bija šā murgu muklāja gūstekņi. Viņi nebei­dzami ilgi izvairījās no briesmoņa, līdz pēkšņi draugu rokās parādījās šķēpi, un viņi izmisīgi un uz labu laimi sāka aizstāvēties. Kad viņi uzveica vienu no galvām, uzbruka pārējās divas, un, ja izdevās no tām atkauties, virsū metās pirmā galva. Cīņas karstumā salūza šķēpi. Tad, pašā pēdējā mirklī, kad briesmonis viņus jau grasī­jās aprīt, jaunieši ar pārcilvēcīgām pūlēm pārvērtās par saviem totēma dzīvniekiem: Aleksandrs par Jaguāru un Nadja par Ērgli; tomēr cīņā ar šo baiso ienaidnieku nelīdzēja ne jaguāra mežonība, ne ērgļa spārni… Viņu kliedzieni izgaisa starp nezvēra rēcieniem.

-   Nadja! Aleksandr!

Keitas Koldas balss atsauca viņus ierastajā pasaulē, un jaunieši sēdēja tajā pašā pozā, kādā bija uzsākuši šo brīnumaino ceļojumu, viņi atradās afrikāņu tirgū zem salmu jumta iepretim milzīgajai dzelteni zilā tērpā ģērbtajai sievietei.

-   Mēs dzirdējām, kā jūs kliedzat. Kas ir šī sieviete? Kas noticis? vecmāmiņa taujāja.

-   Nekas, Keita, nekas nav noticis, Aleksandrs, jo­projām trīcot, spēja pateikt.

Viņš nemācēja izskaidrot vecmāmiņai to, ko tikko bija piedzīvojis. Maa Bangeses dziļā balss šķita nākam no sapņu pasaules.

-   Uzmanieties! gaišreģe brīdināja.

-   Kas noticis? Keita atkārtoja.

-   Mēs redzējām kādu nezvēru ar trim galvām. Viņš bija neuzvarams… apstulbusī Nadja vēl murmināja.

-   Nešķirieties! Kopā jūs varat izglābties, ja šķirsieties, tad mirsiet, maa Bangese sacīja.

Nākamajā rītā International Geographic grupa nelielā lidmašīnā devās uz plašo dabas parku, kur viņus gaidīja Maikls Mušaha un safari ziloņu mugurā. Aleksandrs un Nadja vēl joprojām atradās tirgū piedzīvotā iespaidā. Aleksandrs sprieda, ka burves tabakas dūmi saturēja narkotiskas vielas, tomēr tas neizskaidroja, kāpēc abi jaunieši redzējuši vienas un tās pašas vīzijas. Nadja nemēģināja neko īpaši izprast, viņai šis šausmīgais ce­ļojums bija informācijas avots, veids, kā mācīties, gluži tāpat kā iespējams mācīties no sapņiem. Meitenes at­miņā redzētās ainas joprojām bija skaidras; viņa bija pārliecināta, ka kādā brīdī pie tām nāksies atgriezties.

Nelielo lidmašīnu vadīja tās saimniece Endžija Ninderera, avantūristiska un enerģiska sieviete, kas iz­mantoja lidojumu, lai izmestu plašāku loku un parādītu ekspedīcijas dalībniekiem majestātiskās ainavas skais­tumu. Stundu vēlāk viņi nolaidās kādā laukā pāris jūdžu no Mušahas apmetnes.

Pieticīgais safari aprīkojums sagādāja vilšanos Keitai, kura bija gaidījusi kaut ko daudz skarbāku. Pāris izda­rīgu un laipnu afrikāņu kalpotāju haki krāsas uniformā un ar ivalkie-talkie pie sāniem rūpējās par tūristiem un ziloņiem. Te bija vairākas teltis tik lielas kā vies­nīcas istaba un pāris vieglu koka konstrukciju, kur atradās koplietošanas telpas un virtuve. Virs gultām karājās balti moskītu tīkli, mēbeles bija izgatavotas no bambusa, un paklāju vietā bija izklātas zebru un anti­lopju ādas. Vannasistabas bija aprīkotas ar notekūdeņu bedrēm un asprātīgi veidotām remdena ūdens dušām. Apmetnē bija elektrības ģenerators, kurš darbojās no septiņiem līdz desmitiem vakarā, pārējā laikā lietoja sveces un petrolejas lampas. Pavāru gatavotais ēdiens izrādījās tik garšīgs, ka pat Aleksandrs, kurš atteicās no ikviena ēdiena, kura vārdu nespēja izlasīt, to rītin ap­rija. Vārdu sakot, apmetne bija daudz elegantāka nekā lielākā daļa vietu, kurās Keitai savā ceļotājas un rakst­nieces dzīvē bija nācies dzīvot. Vecmāmiņa nosprieda, ka šāda greznība tikai mazina safari vērtību, un viņa savā rakstā nebeigs vien to kritizēt. Bez piecpadsmit sešos no rīta skanēja zvans, lai varētu izmantot vēsākās rīta stundas, bet visi modās vēl agrāk, līdz ar sikspārņu baru radīto īpatnējo skaņu pēc lidojot pavadītas nakts līdz ar pirmajiem saules stariem dzīvnieciņi atgriezās paslēptuvēs. Šajā laikā gaisā varēja just svaigi uzlietas kafijas smaržu. Viesi atvēra savas teltis un izgāja ārā izstaipīt locekļus, kamēr ausa neatkārtojamā Āfrikas saule milzīgs uguns aplis, kas piepildīja horizontu. Rīta blāzmā modās ainava, šķita, ka sarkanīgā migliņā tītā zeme jebkuru brīdi var pazust gluži kā mirāža.