Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Drīz vien apmetnē sākās rosība, pavāri aicināja pie galda, un Maikls Mušaha deva pirmos rīkojumus. Pēc brokastīm viņš sasauca visus kopā, lai īsumā pastāstītu par dzīvniekiem, putniem un veģetāciju, ko viesi redzēs dienas laikā. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless saga­tavoja savas kameras, un kalpotāji atveda ziloņus. Viņus pavadīja arī mazs divus gadus vecs zilonēns, kas skrēja līdzi mātei, vienīgais, kuram laiku pa laikam vajadzēja atgādināt ceļu, jo viņš aizrāvās, šņācot uz tauriņiem un bradājot pa peļķēm un upītēm.

Sēžot ziloņu mugurā, skatam pavērās lieliska ainava. Lielie dzīvnieki kustējās bez trokšņa, saplūstot ar dabu.

Viņi gāja uz priekšu smagnēji un mierīgi, tomēr īsā laikā varēja pieveikt vairākas jūdzes. Neviens, izņemot mazo zilonēnu, nebija dzimis nebrīvē; visi ziloņi bija savvaļas dzīvnieki un tādēļ neprognozējami. Maikls Mušaha sa­cīja, ka viesiem ir jāievēro zināmi noteikumi, citādi viņš nevar garantēt to drošību. Vienīgā no grupas, kas mēdza neievērot noteikto kārtību, bija Nadja Santosa, kura jau kopš pašas pirmās dienas nodibināja ar ziloņiem tik īpašas attiecības, ka safari direktors nolēma uz meitenes uzvedību skatīties caur pirkstiem.

Visu rītu viesi pavadīja, apskatot dabas rezervātu. Viņi sapratās ar žestiem, nesakot ne vārda, lai citi dzīvnieki viņus nepamanītu. Gājiena priekšgalā uz visvecākā bara ziloņa soļoja Mušaha; aiz viņa uz ziloņmātēm viena no tām bija arī zilonēna māte jāja Keita un fotogrāfi; vi­ņiem Kobi mugurā sekoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Gājienu noslēdza pāris safari kalpotāju jaunu ziloņtēvu mugurā, nesot pārtiku un teltis, kur pārlaist pusdien­laiku, un daļu no fotogrāfu bagāžas. Viņiem līdzi bija arī spēcīgs nomierinošs līdzeklis, ko, sastopoties ar agresīvu dzīvnieku, nepieciešamības gadījumā varēja izšaut.

Reizēm ziloņi apstājās, lai ēstu lapas no tiem pašiem kokiem, zem kuriem brīdi iepriekš bija atpūtusies lauvu ģimene. Citreiz viņi pagāja garām degunradžiem tik tuvu, ka Aleksandrs un Nadja varēja saredzēt savu at­spulgu apaļajās acīs, kas viņos neuzticīgi noskatījās no apakšas. Bifeļu un antilopju barus grupas tuvošanās sa­trauca; iespējams, dzīvnieki saoda cilvēku smaku, tomēr ziloņu klātbūtne viņus nomierināja. Bija iespējams pa­staigāties starp kautrīgajām zebrām, tuvumā fotografēt hiēnu baru notiesājam antilopi un noglāstīt žirafes kaklu, kamēr viņa ar maigām princeses acīm aplūkoja svešiniekus un laizīja viņiem rokas.

Pēc pāris gadiem Āfrikā vairs nebūs neviena brīva savvaļas dzīvnieka, tos varēs apskatīt tikai parkos un rezervātos, Maikls Mušaha ar nožēlu sacīja.

Pusdienlaikā viņi apstājās kāda koka ēnā, apēda gro­zos līdzpaņemto ēdienu un atpūtās līdz pat četriem pieciem pēcpusdienā. Arī savvaļas dzīvnieki pusdienlai­kā atpūtās, un rezervāta plašais līdzenums svelmainās saules staros bija gluži kā izmiris. Maikls Mušaha labi pazina apkārtni, viņš lieliski mācēja aprēķināt laiku un attālumu; kad milzīgā saules ripa sāka slīdēt lejup, apmetne vairs nebija tālu un varēja saskatīt dūmus. Reizēm viņi vakarā devās pastaigā, lai vērotu dzīvnie­kus, kuri dodas pie upes padzerties.

2 Safari ziloņa mugurā

Pusducis paviānu bija izdemolējuši apmetni. Teltis gu­lēja zemē, visās malās bija izmētāti milti, manioka, rīsi, pupiņas un konservu kārbas; guļammaisi karājās kokos; pagalmā bija redzama kaudze ar salauztiem krēsliem un galdiem. Izskatījās, ka apmetnei pāri būtu brāzies taifūns. Visagresīvāk noskaņotā paviāna vadībā pērtiķi bija pievākuši visus katlus un pannas, ko izmantoja kā rungas, lai iegāztu viens otram un uzbruktu ikvienam, kas centās ciņiem tuvoties.

-   Kas viņiem lēcies? Maikls Mušaha iesaucās.

-   Tā vien liekas, ka viņi ir piedzērušies… kāds kal­potājs paskaidroja.

Pērtiķi vienmēr uzturējās nometnes tuvumā, gatavi pievākt visu, ko ieraudzīja. Naktīs viņi rakās atkritumos un zaga neuzmanīgi noglabātu pārtiku. Paviāni nebija simpātiski, tie rādīja zobus un rūca, tomēr baidījās no cilvēkiem un turējās pieklājīgā attālumā. Šis uzbrukums bija neparasts.

Nespēdams paviānus savaldīt, Mušaha deva pavēli izšaut uz tiem nomierinošo līdzekli, tomēr trāpīt dzīvniekiem nebija viegli Jo tie skrēja un lēca kā apsēsti. Beidzot viens pēc otra visi paviāni saņēma nomierinošo injekciju un kā pelavu maisi novēlās zemē. Aleksandrs un Timotijs Brūss aiz potītēm un plaukstu locītavām aiznesa tos divsimt metru no nometnes, kur dzīvnieki krācot gulēja, līdz izzuda medikamentu radītais efekts. Spalvainie un smakojošie ķermeņi bija daudz smagāki, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Aleksandram, Timotijam un kalpotā­jiem, kuri paviāniem bija pieskārušies, pēcāk nācās iet dušā, mazgāt apģērbu un ieziesties ar insekticīdu, lai atbrīvotos no blusām.