Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Kamēr safari personāls centās daudzmaz ieviest kār­tību, Maikls Mušaha noskaidroja, kas bija noticis. Kāda kalpotāja nevīžības dēļ viens no paviāniem bija iekļuvis Keitas un Nadjas teltī, kur rakstniece glabāja arī savus šņabja pudeļu krājumus. Pērtiķi alkoholu varēja saost jau pa gabalu pat tad, ja tas atradās slēgtā traukā. Paviāns bija nozadzis pudeli, nolauzis kakliņu un līdz ar citiem pērtiķiem izdzēris tās saturu. Pēc otrā malka viņi jau bija piedzērušies, pēc trešā metās uz nometni kā pirātu orda.

-    Šņabis man nepieciešams pret kaulu sāpēm, Keita žēlojās un prātoja, ka dažas atlikušās pudeles nu nāksies glabāt kā lielāko dārgumu.

-   Vai nevar izlīdzēties ar aspirīnu? Mušaham ienāca prātā.

-    Tabletes ir inde! Es lietoju tikai dabīgus produk­tus, rakstniece iebilda.

Kad paviāni bija savaldīti un nometnē atjaunota kār­tība, kāds ievēroja, ka Timotija Brūsa krekls ir asiņains.

Ar sev tik ierasto vienaldzību anglis atzinās, ka ir sa­kosts.

-   Šķiet, viens no šiem puišiem nebija pilnīgi aizmi­dzis… viņš paskaidroja.

-   Ļauj man paskatīties, Mušaha izrīkoja.

Brūss sarauca kreiso uzaci. Tā bija vienīgā grimase, kas laiku pa laikam pavīdēja viņa zirdziskajā sejā, lai paustu kādu no trim emocijām, kuras viņš bija spējīgs sajust: pārsteigumu, šaubas un nepatiku. Šai gadījumā tā bija pēdējā. Brūss necieta sev pievērstu pārlieku lielu uzmanī­bu, tomēr Mušaha uzstāja, un fotogrāfam neatlika nekas cits, kā vien pacelt uz augšu piedurkni. Koduma vieta vairs neasiņoja, vietās, kur zobi bija caururbuši ādu, vīdēja vien sausas kreveles, tomēr augšdelms bija piepampis.

-   Šie pērtiķi pārnēsā slimības. Es tev injicēšu antibio­tikas, tomēr būtu labāk, ja tevi apskatītu kāds ārsts, Mušaha paziņoja.

Brūsa kreisā uzacs pacēlās līdz pat pieres vidum: viņam katrā ziņā noteikti tika pievērsts pārāk daudz uzmanības.

Maikls Mušaha pa rāciju sazinājās ar Endžiju Nindereru un paskaidroja situāciju. Jaunā pilote atbildēja, ka nevar lidot pa tumsu, bet ieradīsies agri nākamajā rītā, lai aizvestu Brūšu uz galvaspilsētu Nairobi. Safari direktors nespēja novaldīt smaidu: paviāna kodiens viņam deva negaidītu iespēju drīz vien ieraudzīt Endžiju, pret kuru viņš juta neviena nenojaustas simpātijas.

Naktī Brūšu kratīja drebuļi, un Mušaha nebija drošs, vai tās ir kodiena sekas vai malārijas lēkme, tomēr jebkurā gadījumā viņš bija satraucies, jo atbildēja par tūristu labklājību.

Masaju nomadu grupa, kas mēdza šķērsot rezervātu, dzenot lielragainas govis, pēcpusdienā ieradās apmetnē. Viņi bija ļoti gari, kalsni, skaisti un drošsirdīgi; masaju kaklus un galvas greznoja sarežģītas rotas; cilts apģērbs bija ap vidukli apsieti auduma gabali un ieroči šķēpi. Masaji sevi uzskatīja par Dieva izredzētu tautu; zeme un viss, ko tā sniedza, viņiem piederēja pēc dievišķās gribas. Tas viņiem deva tiesības piesavināties svešu ga­nāmpulku paradums, ko citas ciltis uztvēra ar izteik­tu nepatiku. Tā kā Mušaham nebija ganāmpulka, viņš nebaidījās, ka to varētu nozagt. Noruna ar masajiem bija vienkārša: Mušaha izrādīja ciltij viesmīlību ikreiz, kad viņi šķērsoja rezervātu, un tās piederīgie savukārt nedrīkstēja nekādi traucēt savvaļas dzīvniekus.

Tāpat kā citām reizēm, Mušaha masajiem piedāvā­ja ēdienu un uzaicināja pārlaist nakti. Ciltij nepatika ārzemnieku klātbūtne, tomēr viņi piekrita, jo viens no bērniem bija saslimis. Viņi gaidīja kādu dziednieci, kas pašlaik atradās ceļā. Šī sieviete apgabalā bija slave­na, viņa mēroja lielus attālumus, lai dziedinātu savus pacientus ar zālītēm un ticības spēku. Cilts nevarēja ar viņu sazināties ar modernajiem komunikācijas lī­dzekļiem, tomēr kaut kādā veidā tā bija uzzinājusi, ka dziedniece šovakar ieradīsies, tādēļ apmetās uz nakts­guļu Mušahas pārvaldītajā teritorijā. Un, kā jau bija gai­dāms, saulei rietot, atskanēja tāla dziednieces zvaniņu un amuletu džinkstoņa.

Vakara sarkanīgajā krēslā parādījās kārns, baskājains un noskrandis stāvs. Dziedniece valkāja tikai īsus skrandu svārciņus, un viņas bagāža sastāvēja no pāris ķirbjiem, amuletu maisiņiem, zālītēm un divām ma­ģiskām nūjām, kuru galos slējās spalvu pušķīši. Viņas mati nekad nebija redzējuši šķēres, garās šķipsnas bija ieziestas ar sarkaniem dubļiem. Sieviete izskatījās ļoti veca, āda uz kauliem krita ielocēs, tomēr viņa soļoja, taisni izslējusies, un dziednieces rokas un kājas izska­tījās spēcīgas. Pacienta dziedināšana notika tikai dažus metrus no apmetnes.

-    Dziedniece domā, ka bērnā ir iemiesojies kāda ap­vainota senča gars. Tas jāatklāj un jāsūta atpakaļ uz otru pasauli, kur tam pienākas būt, Maikls Mušaha paskaidroja.

Džoels Gonsaless iesmējās; doma, ka kaut kas tamlī­dzīgs var notikt arī XXI gadsimtā, viņam šķita smieklīga.

-    Nesmejieties, draugs! Astoņdesmit procentos gadī­jumu slimnieks atveseļojas, Mušaha sacīja.

Viņš piebilda, ka reiz redzējis divus cilvēkus rāpojam pa zemi, kožam, rūcam un rejam putainām mutēm. Pēc ģimenes locekļu sacītā, viņus bija apsēdušas hiēnas. Šī pati dziedniece abus bija izārstējusi.

-   To sauc par histēriju, Džoels uzskatīja.