Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Endžija smēķēja cigārus, kas, pēc pilotes vārdiem, bija vienīgā greznība, ko viņa atļāvās, un lepojās ar lid­mašīnā valdošo smaku. "Ja kādam netīk tabakas smarža, lai viņš iet kājām," viņa mēdza atbildēt uz klientu sūdzī­bām. Būdama kaislīga smēķētāja, Keita Kolda ar kārām acīm skatījās uz jaunās draudzenes roku. Rakstniece pirms gada bija atmetusi smēķēšanu, tomēr vēlme uzpī­pēt joprojām nebija zudusi, un, vērojot Endžijas cigāru kustamies turpu šurpu, viņai gandrīz vai gribējās rau­dāt. Keita izvilka no kabatas tukšo pīpi, ko vienmēr nēsāja līdzi tieši šādiem, izmisuma pilniem brīžiem, un skumji sāka to košļāt. Bija vien jāatzīst, ka ir pazudis negantais klepus, kas agrāk viņai neļāva ne elpot. Viņa šīs pārmaiņas pierakstīja tējai ar šņabi un Valimai Amazones šamaņa un Nadjas drauga pulverītim. Viņas mazdēls Aleksandrs uzskatīja, ka tas ir amu­leta pūķa ekskrementa gabaliņa nopelns. To viņam bija uzdāvinājis Aizliegtās karaļvalsts valdnieks Dils Bahadūrs, un Alekss bija pilnīgi pārliecināts par amu­leta maģisko spēku. Keita nezināja, ko lai domā par mazdēlu, kurš agrāk bija ļoti racionāls, bet tagad aiz­rāvās ar fantāzijām. Draudzība ar Nadju viņu bija ļoti pārvērtusi. Alekss tik ļoti ticēja šim fosilijas gabaliņam, ka saberza dažus tā gramus pulverī, izšķīdināja to rīsu degvīnā un lika dzert mātei, lai cīnītos pret vēzi. Lizai vajadzēja arī vairākus mēnešus nēsāt amuletu kaklā, un tagad to valkāja Aleksandrs, kurš fosiliju nenoņēma pat dušā.

-    Tas, Keita, dziedē salauztus kaulus un citas slimī­bas; tāpat atvaira arī bultas, nažus un lodes, mazdēls apliecināja.

-    Tavā vietā es necenstos par to pārliecināties, viņa sausi iebilda, tomēr negribīgi ļāva ar pūķa ekskrementu ierīvēt sev krūtis un muguru, kamēr pati pie sevis mur­mināja, ka viņi abi lēnām jūk prātā.

Tovakar pie apmetnes ugunskura Keita Kolda un pārējie nožēloja, ka drīz vien nāksies šķirties no jauna­jiem draugiem un šīs paradīzes, kur viņi bija pavadījuši

neaizmirstamu nedēlu.

»

-    Būtu labi doties prom, es vēlos satikt Timotiju, Džoels Gonsaless, sevi mierinādams, sacīja.

-   Rit izlidosim ap pulksten deviņiem, Endžija deva rīkojumu, ielejot sev rīklē pusbundžiņu alus un pīpējot cigāru.

-   Tu izskaties nogurusi, Endžij, Mušaha noteica.

-   Pēdējās dienas ir bijušas smagas. Man bija jāved pārtika otrpus robežai, kur cilvēki jau ir izmisuši; ir briesmīgi savām acīm redzēt badu, viņa sacīja.

-   Šī cilts pieder kādai ļoti dižciltīgai rasei. Agrāk viņi dzīvoja pārticīgi, iztika no zvejas, medībām un lauk­saimniecības, bet kolonizācija, kari un slimības padarīja viņu dzīvi nožēlojamu. Tagad viņi pārtiek no labdarības dāvanām. Ja ne šie pārtikas saiņi, viņi visi jau būtu miruši. Puse Āfrikas iedzīvotāju dzīvo zem minimālā iztikas līdzekļu līmeņa, Maikls Mušaha paskaidroja.

-   Ko tas nozīmē? Nadja vaicāja.

-   Tas nozīmē, ka viņiem nav pietiekami daudz lī­dzekļu, lai dzīvotu.

Ar šo apgalvojumu gids beidza vakarēšanu, kas bija ievilkusies jau pāri pusnaktij, un paziņoja, ka pienācis laiks izklīst pa teltīm. Pēc stundas apmetnē valdīja pil­nīgs miers.

Pa nakti nomodā palika tikai viens sargs, kas uzmanīja apkārtni un piemeta malku ugunskuros, tomēr pēc kāda laika arī viņu pievārēja miegs. Kamēr nometne atpūtās, tās apkārtnē kūsāja dzīve; zem plašajām un zvaigžņo­tajām debesīm staigāja daudzu sugu dzīvnieki, kas šai laikā devās pārtikas un ūdens meklējumos. Āfrikas nakts bija īsts dažādu balsu koncerts: pa reizei ietaurējās kāds zilonis, tālumā rēja hiēnas, iespiedzās kāds leoparda izbiedēts paviāns, kurkstēja vardes un sisināja cikādes.

Neilgi pirms rītausmas Keita spēji pamodās. Viņai šķita, ka ļoti tuvu bija dzirdējusi kādu troksni. "Droši vien to esmu nosapņojusi," viņa nomurmināja un pa­griezās uz otriem sāniem. Rakstniece mēģināja izskait­ļot, cik ilgi bija gulējusi. Keitai krakšķēja kauli, sāpēja muskuļi un kājas metās stīvas. Bija jūtami sešdesmit spraigi nodzīvotie gadi; viņas ķermeni bija nomocījuši nebeidzamie ceļojumi. "Es jau esmu par vecu šādam dzīvesveidam…" nodomāja rakstniece, tomēr tūdaļ pat sevi atspēkoja, sakot, ka citādi dzīvot vispār nebija vērts. Vairāk ciešanu viņai sagādāja nekustīgums naktīs nekā nogurums dienā; teltī pavadītās stundas vilkās lēni kā gliemezis. Tobrīd rakstniece atkal sadzirdēja troksni, kas bija viņu pamodinājis. Viņa nespēja īsti saprast, kas tās par skaņām; tās atgādināja kasīšanu vai skrāpēšanu.

Pēdējās miega paliekas izgaisa kā nebijušas, un Keita ar izkaltušu muti un satrauktu sirdi taustījās pēc luktu­rīša. Nebija šaubu: tur, ļoti tuvu, aiz plānās telts sienas kāds ir. Ļoti uzmanīgi, lai nesaceltu troksni, viņa tumsā meklēja kabatas lukturīti, kuru vienmēr nolika tuvumā. Kad viņa to beidzot atrada, Keita apjauta, ka no bailēm bija nosvīdusi un ar mitrām rokām nevarēja gaismekli ieslēgt. Kad rakstniece grasījās mēģināt vēlreiz, atska­nēja Nadjas balss meitene dzīvoja tai pašā teltī.

-   Kuš, Keita, neslēdz gaismu… meitene čukstēja.

-   Kas notiek?

-   Tie ir lauvas, neizbiedē viņus, Nadja sacīja.