Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Tas ir grūti sasniedzams, karsts un neviesmīlīgs ekvatoriālās Āfrikas apgabals. Civilizācija līdz turienei nav nonākusi, un tur nevar nokļūt citādi kā vien kanoe laiviņās pa upi, tur nav ne telefona, ne radio, misio­nārs paskaidroja.

-    Un kā tad misionāri sazinās ar pārējo pasauli? Aleksandrs jautāja.

-   Vēstules nāca mēnešiem ilgi, tomēr viņi laiku pa lai­kam sūtīja mums kādu ziņu. Dzīve tai pusē ir ļoti smaga un bīstama. Apvidu kontrolē kāds Moriss Mbembelē; viņš ir psihopātisks, traks un zvērīgs tips, kuru apsūdz pat kanibālismā. Jau vairākus mēnešus neko nezinām par brāļiem. Mēs esam ļoti noraizējušies.

Aleksandrs pētīja brāļa Fernando karti, kura joprojām atradās zemē. Šis papīra gabaliņš nevarēja sniegt ne­kādu priekšstatu par milzīgi lielo kontinentu ar tā četr­desmit piecām valstīm un sešsimt miljoniem iedzīvotāju. Safari nedēļas laikā kopā ar Maiklu Mušahu Aleksandrs bija daudz ko iemācījies, tomēr joprojām jutās kā pazu­dis, kad sastapās ar Āfrikas daudzveidību, dažādajiem klimatiskajiem apstākļiem, ainavām, kultūrām, ticībām, tautām un valodām. Vieta, uz kuru norādīja misionāra pirksts, puisim neko nenozīmēja; viņš saprata tikai to, ka Ngubē atrodas citā valstī.

-   Man vajag tur nokļūt, brālis Fernando sacīja.

-   Kādā veidā? Endžija jautāja.

-   Jūs droši vien esat Endžija Ninderera, lidmašīnas saimniece, vai ne? Es par jums daudz esmu dzirdējis. Man sacīja, ka jūs varat aizlidot uz jebkuru vietu…

-    Ei! Pat nedomājiet lūgt, lai es jūs aizvedu! Endžija iesaucās un pacēla gaisā abas rokas, it kā aizsargā­damās.

-   Kāpēc gan ne? Šis ir ārkārtas gadījums.

-    Tāpēc, ka jūs vēlaties nokļūt purvainu mežu ap­gabalā, kur nav iespējams piezemēties. Tāpēc, ka uz turieni nedodas neviens, kura piere ir platāka par di­viem pirkstiem. Mani ir nolīdzis žurnāls International Geographic, un man šie žurnālisti sveiki un veseli ir jānogādā galvaspilsētā. Tāpēc, ka man ir citas lietas, ko darīt, un visbeidzot tāpēc, ka jūs, kā izskatās, nevarētu samaksāt par ceļu, Endžija atbildēja.

-   Šaubu nav, Dievs jums par to atmaksās, misionārs sacīja.

-   Paklau, šķiet, ka jūsu Dievam jau ir pārāk daudz parādu.

Kamēr viņi strīdējās, Aleksandrs saņēma vecmāmiņu aiz rokas un paveda malā.

-   Mums šim vīram ir jāpalīdz, viņš sacīja.

-   Kas tev prātā, Aleks, tas ir, Jaguār?

-   Mēs varētu lūgt, lai Endžija aizved mūs līdz Ngubē.

-   Un kurš par to visu maksās? Keita painteresējās.

-   Žurnāls, Keita. Iedomājies, kādu satriecošu repor­tāžu tu uzrakstīsi, ja mēs atradīsim pazudušos misionārus.

-   Un ja mēs viņus neatradīsim?

-   Arī tad tā būs zina, vai tev tā nešķiet? Tev nebūs otras šādas iespējas, mazdēls lūdzās.

-    Man ir jāaprunājas ar Džoelu, atbildēja Keita. Viņas acīs uzdzirkstīja ziņkārība, kuru mazdēls tūdaļ pat pazina.

Džoelam Gonsalesam tā nešķita peļama doma. Viņš nevarēja atgriezties Londonā, kur bija apmeties, jo Timotijs Brūss joprojām atradās slimnīcā.

-   Keita, vai tajā pusē ir čūskas?

-   Daudz vairāk nekā jebkurā citā vietā uz pasaules, Džoel.

-    Bet tur ir arī gorillas. Iespējams, tu varēsi tos no­fotografēt tuvumā. Tā būtu lieliska vāka fotogrāfija International Geographic… Aleksandrs viņu kārdināja.

-   Labi, tādā gadījumā es dodos kopā ar jums, Džoels izlēma.

Ar banknošu žūksni, kuru Keita pavicināja Endžijai zem deguna, un stāstiem, ka šis būtu ļoti grūts lido­jums, izaicinājums, kuram pilote nespētu pretoties, viņi

Endžiju pārliecināja. Viņa veikli paķēra naudu, aizdedzi­nāja pirmo dienas cigāru un deva pavēli samest saiņus lidmašīnā, bet pati pārbaudīja lidaparāta rādījumus un pārliecinājās, ka Varenais Ērglis darbojas, kā nākas.

-    Vai šis aparāts ir drošs? Džoels Gonsaless jautāja, jo viņam nepatīkamākais darbā bija reptiļi un uzreiz pēc tam arī pārvietošanās nelielās lidmašīnās.

Endžijas vienīgā atbilde bija slaids spļāviens foto­grāfam pie kājām. Alekss ar elkoni biedriski iebakstīja Džoelam sānos: arī viņam šis transporta veids nešķita drošs, īpaši ņemot vērā, ka lidmašīnu vadīja ekscentriska sieviete ar alus kasti pie kājām un turklāt rezerves ben­zīna mucu tuvumā nepārtraukti smēķēja cigāru.

Pēc divdesmit minūtēm visa bagāža bija iekrauta un pasažieri sēdēja savās vietās. Ne visiem bija sēdvietas: Alekss un Nadja piemetās uz saiņu grēdas, un nevienam nebija arī drošības jostu, jo Endžija tās uzskatīja par nevajadzīgu piesardzību.

-   Ja notiek nelaimes gadījums, drošības jostas tikai neļauj līķiem nekur aizlidot, viņa sacīja.

Pilote iedarbināja motorus, un viņas sejā atplauka maigais smaids, kuru šī skaņa vienmēr modināja. Lid­mašīna nodrebinājās kā slapjš suns, noklepojās un sāka kustēties pa improvizēto skrejceļu. Kad riteņi atrāvās no zemes un viņas mīļotais ērglis sāka celties gaisā, Endžija gluži kā virsaitis triumfējoši iekliedzās.

-   Dieva dēļ, misionārs pārkrustījies nomurmināja, un Džoels Gonsaless viņam piebiedrojās.