Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Kā jūs to zināt? Nadja ieinteresēta taujāja.

-    Man to pateica kāda pareģe, kas var redzēt nākotni. Maa Bangese ir slavena ar to, ka nekad nekļūdās, Endžija atbildēja.

-   Maa Bangese? Resnā kundze, kurai ir telts tirgū? Aleksandrs viņu pārtrauca.

-   Tā pati. Viņa nav vis resna, bet ducīga, paskaidroja Endžija, kas bija pārņemta ar liekā svara jautājumiem.

Pārsteigti par šo dīvaino sakritību, Aleksandrs un Nadja saskatījās.

Neskatoties uz iespaidīgo apjomu un nedaudz raupjo izturēšanos, Endžija bija ļoti koķeta. Viņa tērpās puķai­nās tunikās, uzcirtās ar amatnieku tirdziņos iegādātām smagām etniskām rotām un mēdza krāsot koši rozā lūpas. Pilotei bija arī sarežģīta frizūra no vairākiem desmitiem bizīšu, kas rotātas ar krāsainām bumbiņām. Endžija apgalvoja, ka pilota darbs ir postošs rokām, tāpēc nevēlas pieļaut, lai viņai ir mehāniķa rokas. Viņai bija gari, lakoti nagi, un ādu viņa iezieda ar bruņurupuča taukiem, kurus uzskatīja par brīnumainiem. Fakts, ka paši bruņurupuči ir krunkaini, nemazināja viņas uzti­cību šim produktam.

-   Es pazīstu vairākus vīriešus, kuri ir iemīlējušies Endžijā, Mušaha sacīja, nepaskaidrojot, ka arī pats ir viens no viņiem.

Pilote tikai piemiedza ar aci un paskaidroja, ka nekad neprecēsies, jo viņai ir salauzta sirds. Reiz viņa bija iemīlējusies kādā masaju kaujiniekā, kuram jau bija piecas sievas un deviņpadsmit bērni.

-   Viņam bija gari kauli un dzintarkrāsas acis, En­džija sacīja.

-    Un kas notika? Nadja un Aleksandrs vienā balsī jautāja.

-   Viņš nevēlējās ar mani precēties, pilote atbildēja un smagi nopūtās.

-   Cik dumjš vīrietis! Maikls Mušaha smējās.

-   Man bija desmit gadi un piecpadsmit kilogrami vai­rāk nekā viņam, Endžija paskaidroja.

Pilote izdzēra savu kafiju un grasījās doties prom. Draugi atvadījās no Timotija Brūsa, kuru nakts drudzis bija tiktāl novārdzinājis, ka viņam vairs nebija spēka saraukt kreiso uzaci.

Ceļojot ziloņu mugurā, pēdējās safari dienas pagāja ļoti ātri. Draugi vēlreiz sastapās ar nelielo nomadu cilti un pārliecinājās, ka bērns ir atveseļojies. Pa radio viņi uzzināja, ka Timotijs Brūss joprojām atrodas slimnīcā ar malāriju un iekaisušu paviāna kodumu, kas nepadodas antibiotiku terapijai.

Endžija Ninderera atlidoja viņiem pakaļ trešās dienas pēcpusdienā un palika pa nakti apmetnē, lai nākamajā rītā jau agri varētu doties prom. Jau no pirmā acumirkļa Endžija sadraudzējās ar Keitu Koldu; abām patika iedzert (Endžijai alu un Keitai šņabi) un abām bija vesels krājums satraucošu stāstu, ko celt priekšā klau­sītājiem. Tovakar, kad visi sēdēja aplī ap ugunskuru un baudīja ceptu antilopes gaļu un citus pavāru pagata­votos gardumus, abas sievietes viena caur otru centās pārsteigt publiku ar saviem piedzīvojumiem. Pat Boroba klausījās ar interesi. Pērtiķītis vadīja savu laiku kopā ar cilvēkiem, pie kuru sabiedrības jau bija pieradis, uzma­not Kobi un spēlējoties ar Maikla Mušahas pieradināto punduršimpanžu ģimeni.

-   Viņi ir par divdesmit procentiem mazāki un daudz miermīlīgāki nekā parastie šimpanzes, Mušaha stāstīja. Pie viņiem valda mātītes. Tas nozīmē, ka šiem šimpan­zēm ir labāka dzīves kvalitāte, mazāk konkurences un vairāk sadarbības; viņu kopiena labi ēd un daudz guļ, mazuļi ir pasargāti un visi dzīvo zaļi. Punduršimpanzes nelīdzinās citiem pērtiķiem, kas veido bandas un nedara neko citu kā vien plēšas.

-   Kaut nu tā būtu arī cilvēku sabiedrībā! Keita nopūtās.

-    Šie dzīvnieciņi ir mums ļoti līdzīgi: liela daļa ģenē­tiskā materiāla mums ir kopīga, pat viņu galvaskauss ir līdzīgs mūsējam. Mums noteikti ir kopīgi senči, Maikls Mušaha sacīja.

-   Tad jau vēl ir cerība, ka mēs evolucionēsim tāpat kā viņi, Keita piebilda.